Lai arī ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo un smagi ievainoto skaits pērn, salīdzinot ar 2016.gadu, ir samazinājies, vēl ir daudz darāmā, īpaši attiecībā uz mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem, kas šogad būs policijas prioritāte, sarunā ar “Autoceļu Avīzi” atzīst Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis.

Kā kopumā no satiksmes drošības viedokļa, salīdzinot ar iepriekšējiem, vērtējams 2017.gads?

Ja mēs runājam par ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušajiem, kas ir viens no satiksmes drošības vērtēšanas kritērijiem, tad samazinājums par 14% ir pozitīva tendence. Jau 2016.gads šajā ziņā bija labākais kopš neatkarības atgūšanas.

Eiropas Savienība izvirzīja kopēju mērķi – līdz 2020.gadam samazināt bojāgājušo skaitu uz pusi, salīdzinājumā ar 2010.gadu. Taču mēs joprojām runājam par cilvēku dzīvībām, tāpēc vārds “mērķis” attiecībā uz kvantitatīvajiem rādītājiem varbūt nav īsti vietā.

Arī negadījumi ar smagi cietušajiem pērn samazinājušies – tādi bijuši 495, turpretī 2016.gadā ‒ 530.

Satiksmes intensitāte uz valsts ceļiem ir bijusi vislielākā. Jau 2016. gadā tā pārsniedza pirmskrīzes līmeni, un arī pērn turpināja pieaugt.

Acīmredzot, cilvēki var atļauties ģimenē vairākus transportlīdzekļus. Pieļauju iespēju, ka tagad jaunieši, beidzot skolu vai iestājoties augstskolā, nereti no sabiedriskā transporta pārsēžas automašīnā. Un, ņemot vērā, ka reģistrēto transportlīdzekļu skaits ar katru gadu pieaug un satiksme kļūst blīvāka, arī kopējais negadījumu skaits pieaug.   Mums nav detaļās analizēts, kādi ir šie negadījumi – vai pieaudzis negadījumu skaits stāvlaukumos, vai tie ir bijuši nopietnāki negadījumi. Taču vissatraucošākā ir situācija ar mazāk aizsargātājiem satiksmes dalībniekiem – viena trešdaļa no visiem negadījumos bojāgājušajiem ir tieši gājēji.

Jo lielāks ātrums, jo smagākas negadījuma sekas.

Kāpēc statistika joprojām ir tik bēdīga?

Valsts policija, iepriekš veicot pētījumu  par ceļu satiksmes negadījumiem, nonāca pie atziņas, ka ir trīs galvenie riska faktori, kas ietekmē smagus ceļu satiksmes negadījumus – cilvēks, vide un transportlīdzeklis, tā aprīkojums. Un vide mums diemžēl daudzviet joprojām nav tādā līmenī, lai drošības riskus mazinātu. Mēs norādījām, piemēram, uz Deglava ielas gājēju pāreju Rīgā, kas šķērso četras braukšanas joslas, un par kuru brīdina neizgaismota parastā ceļazīme, bez luminiscējošā fona, tāpēc tur diennakts tumšajā laikā sliktos laika apstākļos varbūtība iekļūt negadījumā ir ļoti liela. Manā skatījumā pašvaldības (jo lielākoties tas ir pašvaldību jautājums) attiecībā uz ieguldījumiem ceļu satiksmes infrastruktūrā ir ļoti kūtras un pasīvas, lai arī nereti šie ieguldījumi būtu vajadzīgi pavisam nelieli. Esmu pārliecināts, ka infrastruktūras nepilnības ir viena no problēmām. Atrisinot to, iespējams, izdotos samazināt bojā gājušo gājēju  skaitu. Bez tam infrastruktūra pie gājēju pārejām daudzviet nav sakārtota. Pērn 11 gājēji gājuši bojā un 37 smagi cietuši tieši uz gājēju pārejām.  Ja gājējs no tumšas ietves pēkšņi iziet uz izgaismotas gājēju pārejas, un autovadītājs nav savlaicīgi to paredzējis un samazinājis ātrumu, tad bieži vien nepaspēj noreaģēt.

Pērn 11 gājēji gājuši bojā un 37 smagi cietuši tieši uz gājēju pārejām.

Mazaizsargātie satiksmes dalībniekiem nereti paši ir bezatbildīgi par savu drošību – arī pašam gājējam, tā vietā, lai straujā solī, neapstājoties šķērsotu gājēju pāreju, ir jāpārliecinās par drošību. Savukārt velosipēdistiem vairāk nav prasības, šķērsojot pāreju, nokāpt no riteņa, un varbūt tikai 1 % velosipēdistu brauc ar tādu ātrumu, kādā iet gājējs.

Joprojām ārpus apdzīvotām vietām gājēji nelieto atstarotājus. Protams, viņiem arī īsti nav, kur palikt, tāpēc jāiet gar ceļa malu. Diemžēl pēc mūsu statistikas datiem liela daļa negadījumos iekļuvušo mazaizsargāto satiksmes dalībnieku ir lietojuši alkoholu, kas arī veicina varbūtību iekļūt smagajā negadījumā.

Kas ir bijuši galvenie iemesli smagākajiem CSNg pagājušajā gadā?

Kopumā bez dziļākas analīzes un pētnieciskas pieejas var minēt jau iepriekš zināmos iemeslus – pārgalvība, ātrums, neuzmanība, tiesiskais nihilisms un nepārdomātu manevru veikšana. Un jau pieminētie mazaizsargātie satiksmes dalībnieki.

Tāpat jāpiebilst, ka patlaban mēs veicam visaptverošo pētījumu, kas ir ietverts Ceļu satiksmes drošības plānā, taču tas būs par 2016.gadu.

Kā satiksmes drošību ietekmējuši dažādi tehniskie līdzekļi ‒ netrafarētās automašīnas un fotoradari?

Tas lielā mērā ir atspoguļots statistikā – ar fotoradariem pieķerto ātrumpārkāpēju skaits, salīdzinot ar 2015.gadu, pērn pieauga piecas reizes. Turpretī laikā, kad fotoradari pazuda no ceļiem, satiksmes drošības stāvoklis būtiski pasliktinājās.

Ar fotoradariem pieķerto ātrumpārkāpēju skaits, salīdzinot ar 2015.gadu, pērn pieauga piecas reizes.

Netrafarētās automašīnas pagājušajā gadā sāka strādāt no 22.jūnija, un, pateicoties tām bija iespējams apturēt vairāk ātruma pārkāpēju. Kopumā pērn par pārkāpumiem, par kuriem paredzēta tiesību atņemšana, proti – ja ātrums pārsniegts virs 50 km/h, sastādīti 1152 protokoli. 2016.gadā bija 700. Tagad mums ir vairāk iespēju piefiksēt rupjos pārkāpumus – būtiski pārsniegtais ātrums, agresīva braukšana, slēgtas pārbrauktuves šķērsošana.  Patlaban uz Latvijas autoceļiem darbojas 63 stacionārie un 12 pārvietojamie fotoradari un 47 netrafarētās automašīnas.

Kādas jaunas aktivitātes šogad varam sagaidīt no Valsts policijas?

Šogad strādāsim pie vidējā ātruma kontroles ieviešanas, tas notiek Satiksmes drošības uzlabošanas plānā ietvaros, strādājam kopā ar CSDD. Patlaban notiek darbs ar pilotprojekta ieviešanu, esam lūguši Tieslietu ministrijai skaidrojumu, vai tam ir nepieciešami grozījumi likumdošanā. Mums jāizvērtē finansēšanas modelis un tad jau veiksim iepirkumu, sāksim domāt par iekārtu uzstādīšanu.

Vai vidējo ātrumu arī kontrolē radari?

Tie nav radari, bet sistēma vai pat kamera, kas fiksē transportlīdzekļa iebraukšanu konkrētā punktā, un pēc noteikta attāluma – izbraukšanu, no kā izrēķina ‒ vai brauciena laikā ir ievērots vidējais ātrums. Ja tas ir pārsniegts, tad attiecīgi viņš saņem sodu.

Vai šīs kontroles vietas būs stacionāras, vai arī tās mainīsies?

Tas ir diskutējams jautājums. Subjektīvi varu pateikt, ka tās varētu būt stacionāras, jo mūs interesē konkrēts ceļa posms. Piemēram, Tīnūžu – Kokneses šoseja, kur pašlaik divās vietās ir stacionārie radari, bet tie atrodas šosejas sākumā, un pārējā šosejas daļa paliek nenosegta. Autovadītāji, paļaujoties, ka policijas ekipāžas nebūs, var atļauties spiest pedāli. Tad šajā posmā vairāku kilometru robežās varētu mērīt vidējo ātrumu. Kaimiņiem lietuviešiem jau ir 25 šādi ceļu posmi, kas patlaban vēl strādā testa režīmā.

Gājējam, tā vietā, lai straujā solī, neapstājoties šķērsotu gājēju pāreju, ir jāpārliecinās par drošību.

Ko vēl šogad plānojat satiksmes drošība jomā?

Šogad paredzēts uzstādīt vēl 40 stacionāros fotoradarus, strādāsim pie jau pieminētās vidējā ātruma kontroles. Kas attiecas uz policijas aktivitātēm, šī gada prioritāte mums viennozīmīgi būs mazaizsargātie satiksmes dalībnieki – gājēji, velosipēdisti un mopēdisti. Tā kā VAS “Latvijas valsts ceļi” (LVC) un pašvaldības nav tik ātras, lai veiktu vajadzīgās izmaiņas infrastruktūrā, tad policija, īpaši uz gājēju pārejām, aktīvāk sekos līdzi autovadītājiem un pašiem mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem – lai viņi ievērotu noteikumus.

Sociālās kampaņas vairāk veic CSDD, LVC, Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs, mēs tās atbalstām. Mūsu kampaņas parasti tiek vērstas uz kādu konkrētu problēmu, kuru izceļam, rīkojot vienas dienas akcijas. Piemēram, pērn notika vienas dienas kampaņa par braukšanu joslās – joprojām daudziem autovadītājiem pietrūkst izpratnes, pa kuru joslu jābrauc. Šādas aktivitātes turpināsim – runāsim par viedierīcēm pie stūres, drošības jostām, pagrieziena rādītājiem u.c. problēmām, kas satrauc gan policiju, gan sabiedrību. Lai situācija uzlabotos, vēl ir daudz darāmā.