Autovadītājiem šķiet, ka vasarā uz ceļiem ir daudz drošāk nekā gada tumšajos un aukstajos mēnešos. Tomēr statistika un ekspertu teiktais liecina par pretējo – smagākie negadījumi, pārkāpumi vairāk ir tieši vasarā. Kādi ir iemesli un kas autovadītājiem jāatceras, “Autoceļu Avīze” jautāja “Drošas braukšanas skolas” direktoram, autosportistam Jānim Vankam.

Kāpēc smagākās avārijas notiek vasaras periodā, kad braukšanas apstākļi ir labāki, nekā ziemā?

Pasaulē ir veikti pētījumi, kas pierādījuši – uz nedrošiem ceļiem (tādiem, kuriem nav marķējumu, apzīmējumu, speciālu nomaļu) negadījumi notiek retāk nekā uz perfekti sakārtotiem ceļiem. Kāpēc? Tāpēc, ka uz laba, gluda ceļa cilvēks jūtas drošāk, nepievērš pietiekamu uzmanību tam, ko dara, nekoncentrējas uz braukšanu. Ar vasaru ir kaut kas līdzīgs – autobraucēji ir relaksētāki, nekā ziemā.

Pētījumi pierādījuši – uz nedrošiem ceļiem negadījumi notiek retāk nekā uz perfekti sakārtotiem ceļiem.

Kuri ir galvenie riski uz ceļa vasarā?

Vasarā brauc pilnīgi visi – ne tikai tie, kas uz ceļa ir visu gadu, bet arī tie, kas ziemā nebrauc, tostarp ne tikai ar automašīnu, bet arī ar motociklu un velosipēdu. Mašīnu ir daudz, daudzviet notiek ceļu remonti, daudzi brauc steigā.

Vasarā mums ir lielāka drošības sajūta ‒ ceļš neslīd, ir gaišs, viss ir labi pārredzams. Transporta plūsma ir kļuvusi lielāka un dažādāka – ir cilvēki, kuriem bail braukt ātrāk par 60 km/h, ir cilvēki, kas negrib braukt lēnāk par 110 km/h.

Vasarā brauc pilnīgi visi – ne tikai tie, kas uz ceļa ir visu gadu, bet arī tie, kas ziemā nebrauc, tostarp ne tikai ar automašīnu, bet arī ar motociklu un velosipēdu.

Uz ceļiem ir pārgalvīgie, bet ir arī saprātīgie – kā tiem uzvesties, lai sevi pasargātu?

Es teiktu, ka autovadītāji dalās trīs nosacītās kategorijās – pārgalvīgie, saprātīgie un bailīgie. Tie, kuriem ir bail, ir tikpat bīstami kā pārgalvīgie. Ja ceļa posmā atļautais ātrums ir 90 km/h, bet kādam ir bail braukt ātrāk par 70 km/h, tas uzreiz izraisīs ķēdes reakciju nevajadzīgai bīstamai apdzīšanai. Tie saprātīgie, loģiski domājošie par sevi parūpēsies. Ar to es domāju autovadītājus, kas piedalās ceļu satiksmē (nevis sēž telefonā), saprot, ko dara, seko līdzi visam, kas notiek uz ceļa. Tad arī var sekot adekvāta rīcība – redzot kādu veicam pārgalvīgu manevru, šāds autovadītājs pavirzīsies nedaudz malā vai, ja nu kaut kas notiek, paredzēs kādus izejas variantus – domās divus-trīs soļus uz priekšu. Savukārt bailīgajiem braucējiem ir jāiet uz kursiem, jāmācās, lai iekļautos plūsmā.

Autovadītāji dalās trīs nosacītās kategorijās – pārgalvīgie, saprātīgie un bailīgie. Tie, kuriem ir bail, ir tikpat bīstami kā pārgalvīgie.

Kas vēl jāņem vērā uz ceļa vasarā?

No 1. jūnija uz ielām parādīsies daudz vairāk bērnu – viņi arī būs ar riteņiem, skrituļdēļiem, vai vienkārši skries. Bērniem galvā ir vasara, brīvlaiks un rotaļas – autobraucējiem jābūt ļoti prātīgiem.

Vēl bīstama ir migla, par dzīvniekiem pat nerunājot – tos nekad nevar iepriekš prognozēt. Var tikai kārtējo reizi atgādināt skarbo patiesību – ja dzīvnieks nav augstāks par dzinēja pārsegu, tad diemžēl drošāk ir braukt virsū nevis raut mašīnu malā. Ja dzīvnieks augumā ir virs motora pārsega, jāmēģina izvairīties, jo, uzbraucot tam tieši virsū, ir liels risks, ka dzīvnieks būs iekšā logā.

Un vēl – karstums! Karstumā satiksme bieži kļūst agresīva, intensīva un saraustīta.

Un uz grants ceļiem?

Klasiska lieta uz grants ceļiem – tie kas grib pabraukt ātrāk, bieži vien neievēro savu joslu. Grants ceļi parasti ir līkumaini, un, pazaudējot savu joslu, var gadīties frontālās sadursmes. Sausā laikā putekļi, ko atstāj priekšā braucošais, mazina redzamību, bet lietus laikā grants ceļi kļūst ļoti slideni.

Vasarā atsevišķos posmos braukšanas ātrums tiek palielināts līdz 100 km/h. Kā jūs to vērtējat?

Tas ir normāli. Problēma ir tāda, ka Latvijā nav šoseju, kurām būtu pilnvērtīgas divas joslas vienā virzienā, bet 1,5 joslu, kas ir uz Tallinas un Bauskas šosejas, cilvēki neprot izmantot. Autovadītāji nesaprot tādu pabīdīšanos, sarūmēšanos. Problēmas rada ātrums, pārgalvība un nemācēšana apdzīt. Viens paiet malā, cits nepaiet, kāds brauc kā pa divu joslu ceļu, sanāk bardaks. Ja vēl pa vidu kāds mocis gadās…

Galvenais, protams, ir samazināt ātrumu, jo, pat tad, ja neizdosies izvairīties no šķēršļa, mēs ar to satiksimies mazākā ātrumā, un tas mūs pasargās.

Traki ir arī ar fūrēm, ja tās brauc vairākas vienā rindā, bet vieglie mēģina iespraukties pa vidu. Fūrenieki reizēm brauc ļoti cieši, lai, pirmkārt, ieekonomētu degvielu, bet arī lai starp viņiem neviens nelien un braukšana nav tik saraustīta.

Tās nebeidzamās čūskas no/uz Rīgu piektdienās un svētdienās tiešām ir problēma.

Problēma ir tāda, ka šajās rindās parādās gan nekaunība, gan pārgalvība, gan arī autovadītāji, kas baidās – rodas liels stress.

Man ir elementārs piemērs par lēnajiem braucējiem. Pērn mēs braucām no Jūrmalas uz Kolku. Atļautais ātrums 90 km/h, plūsma ‒ klasiskais variants – 100 km/h. Viena mašīna brauc uz 70 km/h, aiz viņas braucošais nevar saņemties veikt apdzīšanu, tad braucu es, aiz manis vēl viens, bet aiz tā – mocis. Te pēkšņi uzrodas viens, kas ir ātrāks par visiem un iet šai rindai garām, iespraucas man priekšā, es ieturu distanci ‒ viņu palaižu. Viņam vēl divas mašīnas priekšā. Arī pretī nāk plūsma, bet šis ātrais tomēr iet uz apdzīšanu – izrauj mašīnu ārā, vienu apdzen, otrai nonāk blakus, kad pretimbraucošais jau rauj malā, putekļiem paceļoties. Apdzinējs galu galā nonāk rindas priekšā, bet pirmais – bailīgais strauji bremzē, un visi pārējie ir spiesti darīt to pašu, turklāt katram nākamajam jau jābremzē arvien spēcīgāk. Un beidzamajam jau ir  jāmet pa mēmajiem. Turpretī mocis fiziski tā nevar nobremzēt (apdzīt arī nevar, jo pretī brauc mašīna). Kas viņam atliek – raut pa labi uz sāniem. Mocis aizlido, vadītājs un pasažieris nokrīt. Nevienam neviens nav pieskāries, neviens it kā nav vainīgs, bet mocis ‒ pamatīgi apdauzījies. Mēs apstājāmies, tie cilvēki bija pilnā ekipējumā, tāpēc viņiem par laimi viss bija kārtībā. Taču vainīgs šajā situācijā bija ne tikai tas, kurš apdzina, bet arī tas, kurš visam priekšā brauca uz 70 km/h. Ķēdes efekts. Šīs lietas ir jāņem vērā.

Drošas braukšanas padomi

Koncentrēšanās

Pie stūres mums vienmēr ir jābūt ieslēgtiem. Tajā brīdī, kad jāpieņem lēmums, ir jāapzinās – kurā joslā tu atrodies, kas notiek priekšā, kas ‒ aizmugurē. Vai kāds nāk pretī, vai labajā malā ir kāds riteņbraucējs vai gājējs. Ja tu kā autovadītājs esi ieslēgts un skaties, kas notiek apkārt, seko līdzi tam, ko dari, tad nevajadzētu būt problēmām. Ja vēl ir izietas speciālās apmācības, tad šīs funkcijas ir jau iekšā zemapziņā – kājas un rokas strādā kopā ar galvu. Arī profesionāls sportists, ja sēdēs telefonā, nenoreaģēs.

Apdzīšana

Viens no visbīstamākajiem manevriem. Ziemā arī pārgalvīgs braucējs divreiz padomās vai apdzīt priekšā braucošo, savukārt vasarā bieži vien nedomā – vienkārši dzen garām. Līdz ar to lēmumi tiek pieņemti, neizvērtējot situāciju. Autovadītājs nereti nevar precīzi noteikt, cik pretim braucošā automašīna ir tālu, ar kādu ātrumu tā brauc. Mēs arī nezinām, vai pretimbraucošais nesēž telefonā, un vispār redz, ka mēs viņu apdzenam. Un tas viss notiek daudz lielākā ātrumā.

Bremzēšana

Bīstamās situācijās jābremzē ir jebkurā gadījumā, bet manevri ar stūri ir atkarīgi no situācijas. Galvenais, protams, ir samazināt ātrumu, jo, pat tad, ja neizdosies izvairīties no šķēršļa, mēs ar to satiksimies mazākā ātrumā, un tas mūs pasargās. Savukārt ar stūri ir jāskatās pēc situācijas: ja transporta plūsma ir intensīva, uz astes sēž smagā mašīna, kura nespēj tik strauji nobremzēt, un pretī neviens nenāk – tad jāmēģina šķērsli apbraukt. Ja aizmugurē neviena nav, tad var pietikt ar bremzēšanu. Tomēr autovadītājam ir jābūt gatavam veikt manevru, jo ar bremzēšanu vien bieži vien nepietiks.

Saķere

Vēl jāatceras, ka saulē un karstumā asfalts nereti paliek mīkstāks, un saķere vairāk nav tik ideāla, tāpēc bremzēšanas ceļš var palielināties. Ja sausā laikā sākas lietus, pārmaiņa ir ļoti krasa – arī tad saķere samazinās. Lietus laikā iebrauktajās risēs uz ceļiem krājas ūdens, palielinās akvaplanēšanas risks. Pērkona lietusgāžu gadījumā lietus nevis līst, bet reāli nogāž, rodas dziļas peļķes, kas var radīt problēmas automašīnas motoram.