Pēteris Strautiņš, ekonomists:

Ceļu būve un uzturēšana ir un būs nozīmīgs sabiedriskā sektora izdevumu postenis Latvijā. Esam reti apdzīvota zeme, kurā tomēr lielāko daļu teritorijas izmanto lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā, kur nav lielu pilnīgi neapdzīvotu teritoriju. Šo apstākļu dēļ izdevumi ceļu uzturēšanai procentuāli no IKP Latvijā ir lielākie ES, diez vai tos var palielināt vēl vairāk. Arī Zviedrija un Norvēģija ir caurmērā reti apdzīvotas valstis, bet to ziemeļu daļā mīt pat ļoti maz cilvēku. Taču mūsu ceļu tīkls kopumā ir diezgan sliktā stāvoklī.

Ceļu uzturēšanu Latvijā finansē galvenokārt nodokļu nauda, bet ceļu būvi – ES fondi. Šī ES fondu perioda beigās nāksies lielu daļu no ES fondu finansējuma aizvietot ar nodokļu naudu. ES fondi nekur nepazudīs, bet domājams, ka krietni mazāka to daļa tiks novirzīta būvniecībai, tai skaitā ceļu būvei. Iespējas to darīt noteikti būs. Ekonomika aug, katru gadu radot iespējas sasniegt jaunus mērķus ar papildus nodokļos iekasētās naudas palīdzību. Runa ir par simtos miljonos mērāmiem papildu ieņēmumiem katru gadu, tai skaitā reālā izteiksmē mērot. Taču ir jānosaka izdevumu prioritātes, kas nav viegli.

Es sagaidu, ka ceļu būvei piešķirs papildu naudu. Neviens nevēlas radīt lielu krīzi ceļu būves nozarē, kas nodarbina daudz cilvēku, kuras tehniskās spējas ir jāsaglabā. Tāpat skaidrs, ka būs jāiegulda reģionu ceļos, lai šie reģioni nekļūtu nesasniedzami. Līdz šī ES fondu perioda beigām tiks panākts, ka galveno autoceļu tīkls būs ļoti labā stāvoklī, izņēmums varētu būt atsevišķi posmi, galvenokārt uz Vidzemes šosejas. Taču daudzu reģionālu ceļu stāvoklis jau ir ļoti slikts un kļūs vēl sliktāks. Šo ceļu pārbūvēšana būs viens no svarīgajiem valsts politikas mērķiem nākamajā desmitgadē. Tas būs periods, kad tam būs jāvelta daudz resursu. Ieguldot šajā periodā, varēs taupīt tālākā nākotnē. Atjaunoto ceļu uzturēšanai naudas vajadzēs daudz mazāk. Šajā laikā arī kļūs skaidrāks, kuri reģioni būs izturējuši konkurences cīņu par cilvēku noturēšanu un piesaisti, kuri – nē. Diez vai valsts ceļu tīkls trīsdesmitajos gados būs tikpat blīvs kā šobrīd.

Nozarē bieži min neveikto ceļa darbu deficītu, kas salīdzinājumā ar ideālo scenāriju, kad visi ceļi ir labā stāvoklī, ir četri miljardi eiro. Skaidrs, ka tā ir milzu summa. Taču arī ekonomikas potenciāls ilgākā laika posmā ir ievērojams. Latvijas IKP līdz 2030.gadam varētu būt vairāk nekā 400 miljardi eiro šībrīža naudas vērtības izteiksmē. Tātad minētais deficīts nākamajos 12 gados ir apmēram 1% no IKP.

Pārvietošanās ir viena no cilvēku pamatvajadzībām. Tāpēc sagaidu, ka nākotnē valsts būs gatava tērēt tiešām lielus resursus šim mērķim. Vai šis deficīts tiks nosegts pilnībā, neapgalvoju. Šie aprēķini ir tīri hipotētiski un visi nolaistie ceļi nākotnē netiks atjaunoti, daļa no tiem gluži vienkārši nebūs nepieciešami. Taču iespējas nozarei nākotnē ir lielas.

Nav izšķiroši, vai šos darbus finansēs no kāda speciāla ceļu fonda vai vispārējiem budžeta ieņēmumiem. Ceļu fonds ir nozarē iemīļots mīļvārdiņš, varētu pat teikt, ka totēms. Man šķiet, ka runas par šo tēmu ir tikai novirzījušas uzmanību no tiešām svarīgiem uzdevumiem. Krīze parādīja, ka nekādas apņemšanās par nodokļu “iezīmēšanu” vairs nebūs spēkā, ja trūks naudas algu izmaksai un tamlīdzīgi. Tāpat skaidrs, ka nepastāv tiešas sakarības starp akcīzes ieņēmumiem un investīciju vajadzībām ceļu nozarē. Auto riepas nav vienīgais spēks, ka deldē ceļus, to dara arī saule, sals un ūdens. Nākotnē mainīsies transporta enerģijas avoti, lielāku lomu spēlēs elektrība. Saprātīgi ieguldāmās naudas apjoms ceļu tīklā kaut kad nākotnē samazināsies. Nosakot mainīgu degvielas akcīzes proporciju, šim pasākumam tāpat lielas ticamības nebūs.

Pats galvenais — lai mums būtu kvalitatīva infrastruktūra un citi sabiedriskie pakalpojumi, nodokļu ieņēmumiem procentuāli no IKP ir jāpieaug. Mūsu politikā ir ļoti liels atbalsts nodokļu samazināšanai, acīmredzot ir jābūt kādam “sliktajam”, kurš mudina rīkoties pretēji. Izlikties, ka var panākt kaut ko labu, neko neupurējot, nav lielas jēgas, tas neko neatrisinās.