Aino Salmiņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos

Jau kādu laiku ir zināms, ka aptuveni četri tūkstoši kilometru valsts vietējās nozīmes autoceļu vairs nav valstiska mēroga nozīmes, un tiek pieļauta iespēja tos nodot pašvaldību pārziņā. Tomēr līdz šim nekāda reāla virzība šajā jautājumā nav notikusi. Šo jautājumu Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) kopā ar VAS Latvijas valsts ceļi (LVC) un iepriekšējo Satiksmes ministrijas (SM) vadību izrunāja pagājušā gada pavasarī. Protokolā definējām lietas, kas skar šo jautājumu. Arī darba grupā runājām par šo jautājumu, un man personīgi liekas, ka vajadzēja ļoti precīzi nodefinēt prasības un saistības, kas attiecas uz šo ceļu nodošanu pašvaldību pārziņā.

Ir izteikta ministrijas vēlme, mēs no savas puses esam noteikuši reģionos atbildīgās personas. Ir izgatavota arī ekonomģeogrāfiskā karte, kura gan ne vienmēr atbilst realitātei un diemžēl dažreiz sabiedrība tiek maldināta, jo bieži vien pa šiem ceļiem, kurus vēlas nodot, kursē sabiedriskais transports. Tā tam nevajadzētu būt. Tās visas ir detaļas, kuras būtu runājamas reģionu līmenī, taču vēlmi to darīt šobrīd neredzam, jo nav noteiktības.

LPS nav īpaši ieinteresēta puse šajā projektā, jo izdevīgs šis pasākums pašvaldībām nav. Un problēma ir tajā, ka pati sistēma ir nepareiza.

Mums tiek piedāvāts risināt jautājumu saistībā ar ceļiem, kuriem nav valstiskas nozīmes. Tai pat laikā Autoceļu likums nosaka to, ka ceļus plāno centralizēti, ievērojot arī reģionu intereses. Tagad sanāk pretruna, jo tiek piedāvāts decentralizēts modelis, nemainot finansējuma modeli. Tā ir tā objektīvā pretruna, kāpēc sarunas neiet uz priekšu. Problēma ir ne tikai varēšanā vai gribēšanā, bet tā ir arī sistēmiska problēma. Pašvaldības jau nav muļķi, un tām neuzradīsies 325 miljoni eiro, kas nepieciešami šiem ceļiem.

Turklāt, sarunās arī nebija definēts, cik tad īsti pašvaldība saņems un kāds būs atbalsts, ja gadījumā ceļi tiks pārņemti. Vieni saka tādu summu, otri citādu, un beigu beigās katrs interpretē pa savam. Nākamais jautājums, kas arī ir iekļauts protokolā, skar tos ceļus, kam nav sabiedrības pieprasījuma, kas ved uz atsevišķām zemnieku saimniecībām, kur neiet skolēnu autobusi un aktīvitāte ir ļoti zema. Šos ceļus varētu nodot valdījumā privātajiem. Šis ir jautājums, pie kā vajadzētu pieķerties SM.

Skatoties kopumā, es personīgi neesmu pārliecināts, ka pārņemt šos ceļus ir pašvaldībām izdevīgi. Kāpēc līdz šim šajā jautājumā nav notikusi virzība? Var vainot abas puses, var arī nevainot, bet, objektīvi runājot, īstas noteiktības sarunu gaitā nebija. Kaut kādā brīdī kaut kas šajā procesā ir pārtrūcis. Esmu runājis ar jauno satiksmes ministru Tāli Linkaiti, arī viņš jautāja, kas ir pie vainas. Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt.

Ja tomēr ir vēlme, lai šis pasākums izdodas, tad SM vai LVC vajag vienu urķi, kas organizē sarunas un darbu, LPS palīdzēs, jo esam to apsolījuši darīt.

Savukārt, ja ir vēlme mainīt sistēmu, tas jau ir smagāks jautājums un jābūt pietiekamai drosmei, lai pamainītu finansēšanas modeli. Ceļu jautājumi būtu jāsasaita ar gaidāmo reformu, vai tā būtu pašvaldību, teritoriāli administrtaīvā vai kāda cita. LPS ir gatava tikties ar SM, tiklīdz tiks pieņemts jaunais budžets.