Didzis Mizis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis

Nav noslēpums, ka, iestājoties atkušņu periodam un pavasarim, būtiski pasliktinās ceļu stāvoklis, un tas attiecas gan uz asfalta, gan uz grants seguma autoceļiem. Uz nolietotajiem asfalta seguma ceļiem plaisās un ielāpu savienojumu vietās atkušņu un sala ietekmes rezultātā veidojas bedres, savukārt grants ceļi atkūstot izmirkst un zaudē nestspēju, kā rezultātā kļūst neizbraucami, it īpaši komerctransportam ar palielinātu masu. Šo situāciju ir svarīgi vērtēt no diviem skatu punktiem – gan no autoceļu lietotāju, gan no uzturētāju viedokļa.

Autoceļu stāvoklis valstī tiešā veidā ietekmē uzņēmējdarbības vidi un ekonomikas izaugsmi kopumā!

Sākšu ar pirmo, autoceļu lietotāju jeb šajā gadījumā, uzņēmēju viedokli. Šeit būtu svarīgi uzņēmējus iedalīt divās kategorijās. Pirmie – dažādi ražošanas, apstrādes un tirdzniecības uzņēmumi, kuriem kvalitatīvi autoceļi ir daļa no nepieciešamās infrastruktūras savas darbības nodrošināšanai. Šajā kategorijā ar  problēmām saskaras visdažādāko nozaru uzņēmumi. Piemēram, mežistrādes un kokapstrādes kompānijas, kurām ir grūtības savlaicīgi piegādāt produkciju saviem eksporta partneriem, riskējot ar līgumsodiem,  jo pavasara un rudens periodos uz slikti uzturētiem grants seguma ceļiem tiek izvietoti pilnās masas ierobežojumi komerctransportam, kas faktiski uz laiku var paralizēt uzņēmumu darbību. Šī paša iemesla dēl līdzīga situācija ir arī lauksaimniecības uzņēmumiem un zemnieku saimniecībām ar savas produkcijas piegādi klientiem. Savukārt tirdzniecības uzņēmumiem un veikalu ķēdēm sliktā ceļu stāvokļa dēļ, it īpaši nomaļākos reģionos, preču piegāde var tikt kavēta vai neveikta vispār, tā radot tiešus finansiālus zaudējumus.

Otrie – kravu pārvadājumu un loģistikas nozarē strādājošie uzņēmumi. Uz šīs kategorijas kompānijām autoceļu stāvoklis atstāj vēl lielāku iespaidu. Tiešus riskus šo uzņēmumu efektivitātei un rentabilitātei rada tehniski transporta bojājumi, kas prasa papildus remonta un rezerves daļu izmaksas, kā arī nes zaudējumus dīkstāves dēļ šo remontu laikā. Nereti ir gadījumi, kad sliktā ceļu stāvokļa dēļ tiek bojāta krava. Ir situācijas, kad pārvadātājs, lai veiktu piegādi klientam, ir spiests apbraukt kritiskus ceļu posmus, tādējādi patērējot vairāk laika un degvielas, kas atkal rezultējas ar zaudējumiem. No iepriekš minētā ir skaidrs, ka autoceļu stāvoklis valstī tiešā veidā ietekmē uzņēmējdarbības vidi un ekonomikas izaugsmi kopumā!

Pilnīgi nepieņemami būtu ieguldīt līdzekļus reģionos, kur ir zems iedzīvotāju blīvums vai kritiski samazinājies to skaits.

Pilnīgākai situācijas izpratnei ir svarīgi pievērst uzmanību dažiem statistikas datiem. Pēc manā rīcībā esošajiem datiem Latvijā ir viens no garākajiem ceļu tīkliem Eiropā, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju. Tas nozīmē to, ka salīdzinoši neliels nodokļu maksātāju skaits ir spiests uzturēt plašu ceļu tīklu. Loģiski, ka mēs nevaram sagaidīt, ka šādā situācijā to ir iespējams izdarīt pietiekamā apjomā un kvalitātē. Nākamais aspekts – pēdējo gadu laikā būtiski pieaugusi satiksmes intensitāte. Laika posmā no 2011. līdz 2018. gadam uz valsts galvenajiem autoceļiem tā ir palielinājusies par 34%, kas nozīmē arī ātrāku ceļu nolietošanos. Kopš 1991. gada Latvijas valsts autoceļiem ir uzkrājies remontdarbu deficīts vairāk nekā 4 miljardu eiro apmērā. Pēc Latvijas valsts autoceļi (LVC) datiem katru gadu ceļu uzturēšanā un atjaunošanā būtu nepieciešams ieguldīt vismaz 640 milj. eiro, taču patlaban pieejamais finansējums ir divreiz mazāks, ap 300 milj. eiro. Pie tam apmēram pusi no šīs summas šobrīd nodrošina Eiropas Savienības fondu līdzfinansējums. Diezgan ticama ir situācija, ka no 2020. gada šis finansējums krasi samazināsies vai nebūs pieejams vispār, līdz ar to autoceļiem pieejamā summa noslīdēs līdz dramatiski zemiem apjomiem.

Salīdzinoši neliels nodokļu maksātāju skaits ir spiests uzturēt plašu ceļu tīklu.

Objektīvi vērtējot situāciju, atbildīgajām iestādēm ir jārīkojas nekavējoties! Kā zināms, autoceļi ir viena no būtiskākajām infrastruktūrām jeb, kā mēdz teikt, valsts asinsrite! Ceļu nozarei noteikti ir jābūt kā prioritārai nozarei Latvijā, obligāti jāmaina kārtība, ka tikai trešdaļa autoceļu lietotāju samaksāto nodokļu tiek novirzīta ceļiem. Uzskatu, ka arī degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumiem pilnā apmērā jānonāk autoceļu uzturēšanā un atjaunošanā. Būtiski ir arī pareizi plānot ceļu uzturēšanu un attīstību. Tas nozīmē veikt ieguldījumus ceļu infrastruktūrā tur, kur jau ir ekonomiski attīstīti reģioni un  teritorijas vai vismaz perspektīvā ir priekšnosacījumi par tādiem kļūt, tas veicinātu biznesa un ekonomikas attīstību. Pilnīgi nepieņemami būtu ieguldīt līdzekļus reģionos, kur ir zems iedzīvotāju blīvums vai kritiski samazinājies to skaits, kas nozīmē darbaspēka nepieejamību, kā arī teritorijās ar vāji attīstītu cita veida infrastruktūru.

Šis ir izšķirošs brīdis valdībai un Satiksmes ministrijai, lai īstenotu iepriekš minēto, pasargātu autoceļu tīklu no tālākas situācijas pasliktināšanās un sabrukšanas, un atstātu iespēju ekonomikas attīstībai un izaugsmei.