Avots: Autoceļu Avīze, 2019. gada jūnijs.

Juris Kreicbergs, docents, RTU MTAF TI Automobiļu katedra

Manuprāt, Latvijā pārāk bieži paļaujas uz “ekspertu” viedokļiem un par maz uz pilnvērtīgiem pētījumiem. Ir satiksmes drošības jautājumi, kuri ir ļoti pamatoti dažādos pētījumos, un kur ekspertu no satiksmes drošības jautājumu pārzinātāja atšķir tikai spēja precīzi izskaidrot pamatojumu vai pētījumu secinājumus. Piemēram, jo lielāks braukšanas ātrums, jo smagākas negadījuma sekas, neatkarīgi no tā, kādi apstākļi noveda pie negadījuma, un pat 10 km/h ātruma palielinājums ir ļoti būtisks. Apreibinošo vielu lietošana un nogurums ļoti ievērojami palielina iespēju iekļūt negadījumā gan autobraucējiem,  gan gājējiem un citiem satiksmes dalībniekiem. Drošības jostu, bērnu sēdeklīšu un citu drošības līdzekļu lietošana ievērojami palielina iespēju izdzīvot negadījumā un gūt mazāk smagus ievainojumus. Regulāri jāseko līdzi automobiļa tehniskajam stāvoklim, un ar zināmiem defektiem nedrīkst ļaut piedalīties ceļu satiksmē. Novēršanās no ceļa, lai spaidītu telefonu, meklētu mūziku vai pat tikai emocionāla pārslēgšanās no auto vadīšanas vai ielas šķērsošanas uz telefona vai klātienes sarunu, vai apkārtējo autobraucēju pamācīšanas vai rīcības nosodīšanu, ievērojami palielina risku iekļūt smagā negadījumā. Jācenšas paredzēt situācijas attīstība, ne tikai jāanalizē, kuram satiksmes dalībniekam ir priekšroka. Iepriekš uzskaitītais attiecas uz satiksmes dalībnieku rīcību, tāpēc šiem jautājumiem pievērš uzmanību sabiedriskās kampaņās. Eksperti varēs izskaidrot arī vairāku līmeņu krustojumu un lokveida satiksmes priekšrocības, ieguvumus no plūsmu un dažādu satiksmes dalībnieku nodalīšanas, atsevišķus gājēju pāreju bīstamības jautājumus, ceļa konstruktīvo elementu pasīvo drošību, taču šos jautājumus vairāk ir jāpārrunā profesionālā vidē, tajā skaitā ar dažādiem lēmumu ietekmētājiem un pieņēmējiem, jo infrastruktūras pilnveidošana ir ne tikai ļoti efektīva, bet arī prasa lielus ieguldījumus, līdz ar to optimālai plānošanai ir milzu nozīme. Savukārt eksperti nevar kvalitatīvi atbildēt uz jautājumiem, kas prasa balstīties uz iegūtiem pierādījumiem un pētījumiem. Visbiežāk uzdotie jautājumi ir: kāpēc šogad uz Latvijas ceļiem ir vairāk bojāgājušie nekā pirms gada tajā pašā laikā; ko vajadzētu darīt, lai sasniegtu izvirzītos drošības mērķus; kuras no drošības kampaņām nebija efektīvas; ko vajadzētu darīt vispirms; ko nav izdarījušas par drošību atbildīgās struktūras; un citi uz viszinību orientēti jautājumi. Īstenībā nopietnu pētījumu trūkst par daudz vienkāršākiem jautājumiem – kā laika gaitā mainījusies drošības jostu lietošana dažādos transportlīdzekļos; kāpēc rodas priekšstats, ka Latvijā arvien nevērīgāk attiecas pret aizliedzošajiem luksoforu signāliem; kā vadītāji izprot dažādus satiksmes drošības jautājumus. Ar pētījumiem šajā gadījumā nedomāju prasības, kādas izvirza akadēmiskajai zinātnei, bet publicētu darbu, kurā ir apskatīta citu pētnieku un valstu pieredze un, tikai, ja tas bijis nepieciešams, veikta arī aktīva pētniecība Latvijā. Pētījuma rezultātiem jābūt arī publiski pieejamiem, kā arī  publicētājam nevar būt atbildība par rezultātu ieviešanu, jo, iespējams, netiek publicētas visas pētījuma atziņas. Man šķiet efektīva Zviedrijā redzētā pieredze, ja lēmuma pieņēmējiem ir kāds jautājums, viņi uzdod izveidot sākotnējo izpēti. Tajā tiek aplūkots, kas notiek pasaulē, kas pie viņiem pašiem, un analizēta informācija. Ja nepieciešams dziļāks pētījums, tas tiek nodrošināts. Piemēram, tā vajadzēja darīt, kad lēma par aizliedzošā luksofora signāla kameru projektu, nevis paļauties uz ekspertu domām un pārrunām, kuru pamatotībai ir grūti izsekot. Ja jautājumu neapskata vispusīgi, ļoti bieži ir pieredzēts, ka katrs sadzird to, ko vairāk vēlās sadzirdēt. Piemēram, apskatot jau vairāk nekā 20 gadus pastāvošo nulles vīziju, reti tiek uztverta būtība, bet gan izcelts sev tīkamais: “par drošību lai rūpējas infrastruktūras veidotāji”, “kamēr nebūs 100% droša infrastruktūra, uzlabojumu nebūs”, “kļūdīties ir cilvēcīgi,” “nulli ir plānots sasniegt pēc 30 gadiem, kad visi lēmēji jau būs pensijā”, “re, kā viņiem neizdosies to nulli sasniegt”. Īstenībā pamati ir skaudrāki, jo nulles vīzija sākas no pieņēmuma, vai var pieņemt, ka uz ceļiem cilvēki tiek nogalināti un smagi ievainoti vai nē. Vai katrs dara visu iespējamo, lai to novērstu vai nē. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieku ieguldījums ceļu satiksmes drošībā, kamēr nav pieejams regulārs finansējums drošības pētījumiem, ir aicināt maģistrantūras studentus radīt savus maģistra darbus par ceļu satiksmes drošības jautājumiem. Arī šogad maģistrantūras studenti gan analizē tehniskās apskates, gan pēta autovadītāju priekšstatus par dažādām bremzēšanas situācijām, mēra ceļa zīmju atstarošanas īpašības, analizē profesionālo autovadītāju darba un atpūtas laiku ievērošanu, apskata jauno autovadītāju apmācību, kā arī analizē motobraukšanas īpatnības uz Latvijas ceļiem.