Sākusies nākamā gada budžeta apspriešana, un valdība ir izvirzījusi četras budžeta prioritātes – ārējā un iekšējā drošība, veselība un izglītība. Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis Andris Jaunsleinis ir pārliecināts, ka bez sakārtotiem vietējiem ceļiem šīs prioritātes nav īstenojamas. Intervijā ar Autoceļu Avīzi LPS priekšsēdis stāsta par sadarbību ar Satiksmes ministriju un pašvaldību aktualitātēm. 

Runā, ka valdība varētu mazināt valsts budžeta bāzi, un lielāko daļu samazinājuma varētu attiecināt uz ceļiem − samazināt tiem 2016. gadā paredzēto bāzes finansējumu. Vai jūs esat to dzirdējis un kā jūs komentētu šādu iespējamību?

Nē, neesmu dzirdējis. Taču esmu pārliecināts – četras nosauktās prioritātes bez ceļiem principā nevar pastāvēt. Mēs nevaram runāt ne par drošību, ne par veselību, ne par izglītību, jo visām šīm prioritātēm apakšā ir ceļi. Ja mums vēl ir zināmi risinājumi attiecībā uz valsts ceļiem, tad vietējie ceļi ir vājākais posms. Risinājuma to finansēšanai nav. Mums ir jāsaprot – nav iespējams veikt izmaiņas izglītībā, piemēram, plānot spēcīgas vidusskolas, jo uz tām nav iespējams nokļūt. Arī lai sniegtu cilvēkam veselības aprūpes pakalpojumus tad, kad viņam tas ir vajadzīgs, nevis tad, kad ir jau par vēlu, bez sakārtotiem ceļiem nevar. Statistika liecina, ka palielinās hronisko slimību skaits, jo cilvēki laicīgi nevēršas pie ārsta. Tam visam apakšā ir ceļu un sabiedriskā transporta tīkls, un uz visiem tiem jautājumiem var atrast atbildes. Šie ir valdības līmeņa jautājumi. Protams, mēs labi saprotam, ka [vietējiem ceļiem nepieciešamie] 700 miljoni rīt no rīta nebūs, bet pret šo problēmu ir jāattiecas pietiekoši nopietni. Un šajā jautājumā mums ar Satiksmes ministriju ir līdzīga pozīcija.

Pagājušajā nedēļā norisinājās ikgadējās LPS sarunas ar Satiksmes ministriju. Gan jūsu, gan satiksmes ministra izteikumi pēc tām norāda uz lielu viedokļu saskaņu. Vai LPS un ministrija ir partneri vai oponenti?

Vairumā gadījumu mēs visiem esam partneri. Reizēm mums ir savs skatījums, kā risināt kādu jautājumu, ministrijai – savs. Mēs vienmēr esam centušies būt konstruktīvi oponenti. Vienas pareizas patiesības jau nav. Ministrija atbild par transporta politiku kopumā, viņi skatās no valsts viedokļa. Turpretī pašvaldības vienmēr skatās no savas teritorijas viedokļa. Ārvalstīs jau vairāk nē, bet pie mums joprojām daudzi brīnās, kāpēc starp pašvaldībām un valsti veidojas opozīcija. Tam ir vienkārša un racionāla atbilde – ne vienmēr vietējās intereses sakrīt ar valsts interesēm. Tur nav vainīgo, tur nav slikto pašvaldībā vai valdībā, tas ir objektīvi. Patiesība ir pa vidu – kā šīs intereses sabalansēt. Arī ar Satiksmes ministriju vairumā jautājumu mūsu uzskati sakrīt. Mēs, protams, gribētu atgriezties atpakaļ pie ceļu fonda [pašvaldībām] 30% apjomā, nevis 25% kā dotajā brīdī. 30% mums, 70% − valstij. Ja paskatāmies pēc ceļu garuma, mums tas ir divreiz garāks nekā valstij. Valstij ir svarīgie ceļi, taču tādi tie kļūst tikai tad, ja pie viņiem var nonākt pa tiem mūsu nesvarīgajiem ceļiem. Tās lietas nav atdalāmas.

Ministrija pasūta pētījumus par ceļu noslogojumu, ceļu tīklu, un tas ir pareizi. Mums tad būs profesionāli pētījumi, kas būs par pamatu tālākiem priekšlikumiem. Mēs varēsim redzēt, vai ceļu tīklam ir jāpaliek šādam, jo dzīve ir mainījusies, apdzīvotība mainījusies, bizness mainās. Gan mums, gan ministrijai ir jāspēj pielāgoties reālajai dzīves situācijai. Ja uz kāda ceļa, kas agrāk nebija noslogots, ir izveidots uzņēmums, parādās jaunas plūsmas, tad mums, plānojot investīcijas, tas būtu jāņem vērā. Un, ja ir kāds nosacīti bijušais ceļš, uz kura vairāk nav iepriekšējā noslogojuma iemesla, tad šis ceļš no pirmās prioritātes jānobīda uz piekto, sesto. Tas ir ļoti svarīgi, sevišķi, kad mēs pieņemam lēmumu par mūsu mazo resursu pārdali. Tāpēc uz vietējo ceļu problēmu mēs skatāmies no plānošanas reģionu, pašvaldību viedokļa − kā viņi tās savas prioritātes saliek. Nevis šeit – Rīgā, bet kā cilvēki tur uz vietas uzskata. Tad kļūdas procents ir minimāls, bet efektivitāte arī no neliela finansējuma var būt ļoti liela. Ja mēs, piemēram, netrāpām un nepareizi ieguldām, un to redz arī sabiedrība, tad mēs zaudējam gan tīri fiziski, gan morāli – sabiedrība redz, ka tas nav bijis vajadzīgs.

Kāda ir bijusi LPS sadarbība ar Satiksmes ministriju pēdējos gados? 

Mums jau vēsturiski vienmēr ir bijusi laba sadarbība. Ceļu fondu mēs izveidojām kopā ar [satiksmes] ministru [Vili] Krištopanu – tolaik nekā tāda nebija. Arī par sadalījumu starp valsti un pašvaldībām mēs vienojāmies. Šādus jautājumus ministrija nevar izdarīt viena pati, un arī mēs vieni to nevaram. Ja abas puses vēlas kaut ko izdarīt, tad tas arī notiek. Tas nenozīmē, ka mēs nestrīdamies. Ļoti smaga diskusija savā laikā bija par sabiedriskā transporta tīkla reorganizāciju un [Sabiedriskā transporta] padomes izveidošanu. Atbildīgā organizācija par sabiedrisko transportu bija gan valsts, gan rajonu līmenī, vēlāk arī plānošanas reģionu līmenī. Šobrīd mums ir viena padome, kuras pārziņā ir viss. Laiks, kas pagājis, kopš padome funkcionē, vēl ir pietiekoši īss, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā ir pareiza pieeja. Ja abām pusēm ir tāda vēlme, tad var atrisināt pilnīgi jebkuru jautājumu.

Pēdējos gados ik pa laikam aktualizējas jautājums par autoceļu piederību valstī. No 70 000 kilometru ceļu Latvijā 20 000 pieder valstij. Vai pašvaldības būtu gatavas pārņem savā īpašumā, piemēram, vietējās nozīmes ceļus? Pie kādiem nosacījumiem? 

Mēs savā laikā daudz diskutējām par otrās nozīmes valsts ceļiem, līdz kuriem valstiski nekad rokas neaizsniedzās. Arī ministrijā tie vienmēr palika pēdējā prioritāte. Valsts to uzturēšanu finansē pēc pārpalikumu principa, bet tas ir svarīgs savienojošais posms. Mēs tos esam gan tīrījuši, gan kaut ko pārņēmuši, rekonstruējuši. Faktiski, ja savā laikā būtu izveidots reģionālais līmenis – reģionālās pašvaldības, tad visloģiskāk, ka šie ceļi būtu viņu pārziņā. Kopā ar attiecīgajiem finanšu resursiem, protams. Jo pašvaldības ir tuvāk un redz, kas ar šiem ceļiem notiek.

Protams, mums ir arī daudz izdarīts. Ņemot vērā ES struktūrfondus, ir sakoptas pilsētas. Veiksmīgi realizēta valsts programma par tranzītielām.

Nesen tikāmies ar Igaunijas ceļu administrāciju. Igaunijā ir mērķis nomelnot ar bitumenu (dubultā virsmas apstrāde) visus tos grants ceļus, pa kuriem dienā pārvietojas vismaz 50 automašīnas. Savukārt Latvijas Autoceļu uzturētāja (LAU) vadītājs izteicās, ka šāda apstrāde būtu jāveic uz visiem ceļiem, kur kursē autobusi. Vai Latvijā šāda ceļu atputekļošanas programma būtu aktuāla?

Es jau iepriekš esmu teicis, ka valstiski mēs rīkojamies tā, it kā būtu ļoti, ļoti bagāti. Mēs neinvestējam ceļos, un faktiski maksājam par sabiedriskā transporta un privātā transporta bojāšanu. Ja kāds saskaitītu, cik mēs esam spiesti izdot par transporta – gan privātā, gan sabiedriskā − uzturēšanu, tad domāju, ka cilvēki būtu šokā. Mēs šobrīd domājam – tur vēl varam neremontēt, tur vēl pagaidīs, bet faktiski mēs ciešam zaudējumus gan materiālā, gan laika, gan kvalitātes ziņā. Arī uzņēmējdarbības attīstības ziņā. Pareizā pieeja būtu infrastruktūras jautājumu pacelt pietiekošu augstā līmenī. Vispirms pareizi izvēlēties attīstāmos ceļus un tam pakārtot citas prioritātes – gan aizsardzību, gan veselību, gan izglītību. Bez bāzes infrastruktūras mums nebūs veiksmīgas reformas. Ar to arī igauņi atšķiras – viņi vienkārši, visai sabiedrībai saprotami nodefinē mērķi, izveido plānu un mēģina to realizēt. Mums pirmais būtu inventarizācija – vai mums šis lielais [grants] ceļu tīkls ir vajadzīgs, otrais – pareizi salikt prioritātes un trešais – plānveidīgi mēģināt vajadzīgos ceļus nomelnot. Uz zemākas intensitātes ceļa jābūt mazākām investīcijām. Ir labi paskatīties arī ārvalstu pieredzi – tur zemas intensitātes ceļi nav plati, bet tādi, lai vajadzības gadījumā var samainīties divas automašīnas. Platums ļoti lielā mērā ietekmē izmaksas – gan ceļu izbūvē, gan to uzturēšanā. Tam visam ir nepieciešama profesionāla un saprātīga pieeja, tas ir darbs profesionāļiem. Es domāju, ka ar esošajiem resursiem varam strādāt efektīvāk.

Jūs LPS vadāt jau ilgi, kāda ir jūsu pieredze, kā ceļu sakārtošana ietekmē reģionālo attīstību?

Bez šaubām ietekmē. Mēs, protams, varam izskatīt citu variantu – nostiprināt savus militāros spēkus un pārvietošanos nodrošinām ar helikopteriem un tankiem. Ja mūsu ceļu infrastruktūra ir tāda, lai ienaidnieks nevar iebraukt, tad… Bet nu, ņemot vērā jaunās tehnoloģijas, arī tas mums nelīdzēs.

Vai LPS ir aprēķini par to, kādā kopumā stāvoklī ir pašvaldību ceļi un tilti? Vai veicat analīzi un uzskaiti? Cik pašvaldību ceļu un tiltu ir labā stāvoklī, cik sliktā?

Savienībai šādas informācijas nav, taču katra pašvaldība tādu uzskaiti, protams, veic. Mēs jau redzam, ka [Satiksmes] ministrija zināmā mērā ir norūpējusies arī par pašvaldību pārziņā esošajiem tiltiem, jo situācija uz valsts un pašvaldību tiltiem ir identiska. Grūti pateikt, kuram [tā situācija] ir sliktāka. Bet es domāju, ka kritērijs var būt tikai viens – un tā ir cilvēku drošība. Ir lietas, kuras nav diskutējamas. Ja profesionāļi konstatē, ka tilts ir avārijas stāvoklī, tad tas ir vai nu steidzami jāremontē, vai jāslēdz. Es saprotu, ka arī ministrijai ir līdzīga nostāja – tiek samazinātas plūsmas, līdz remonta brīdim atstāts tikai viens virziens, u.c.

Kādas bez ceļiem šobrīd ir galvenās pašvaldību problēmas? Mums ir 119 pašvaldības, vai tas, ņemot vērā sarūkošo iedzīvotāju skaitu, nav pa daudz?

Tas ir nosacīti. Piemēri pasaulē pierāda, ka veiksmīgi var dzīvot ļoti liels un arī neliels pašvaldību skaits. Abiem variantiem ir savi plusi un mīnusi. Liels spēj sniegt lielāku līdzekļu un intelektuālā potenciāla koncentrāciju, bet mīnuss – tās atrodas tālāk no sabiedrības, tām ir grūtāk visas aktualitātes novadīt līdz sabiedrībai. Mazākā pašvaldībā ir citi [plusi un mīnusi]. Pašvaldību skaits ne par ko neliecina.

Iedzīvotāju skaita kritums jau ietekmē visas valsts pastāvēšanu. Jautājums – kā mēs kā sabiedrība un kā valsts pret to attieksimies. Ja ģimenei nav sabiedrības atbalsta, darba, ienākumu, pie tam svarīgs ir arī ienākumu līmenis. Šodien nevienam nav noslēpums – vissmagākā situācija tīri ekonomiski ir ģimenēs ar bērniem. Tur pat nekādi pētījumi nav vajadzīgi. Mūsu senioriem, salīdzinot ar ģimenēm ar bērniem, ir labāka situācija. Protams, [tā ir] tālu no ideālās, ne tāda, kādu viņi būtu pelnījuši. Izejot no tā, kā mēs izturamies pret bērniem, seko pārējais – cik efektīva ir izglītības sistēma, bērnudārzi. Visi vēlas labi dzīvot. Mēs nevaram šodienas situāciju salīdzināt ar to, kas bija pirms 20, 40 gadiem, bet arī šodien var atrast līdzekļus, kas motivē cilvēkus dzemdēt un audzināt bērnus. Un šai motivācijas sistēmai ir jābūt pietiekoši skaidrai.

Viss atduras pret darba vietām un atalgojumam. Ja mums valstī iekšēji (starp Rīgu un reģionu) darba alga atšķiras vairākas reizes. Ja vēl salīdzinām ar Eiropas vidējo atalgojumu… Tāpat kā ar ceļiem – es kā šīs valsts iedzīvotājs gribētu redzēt plānu, cik gadu laikā mēs atalgojumu līmeni izlīdzināsim iekšēji (es saprotu, ka tas atšķirsies, bet ne tik ļoti) un ES iekšienē (jo mēs esam vienā ekonomiskajā telpā). Tas ir plāns, ko katrs, kurš te dzīvo, gribētu redzēt. Jābūt redzamai perspektīvai. Tās trūkums mūs noveda pie tā, ka cilvēki bija spiesti aizbraukt.

Cilvēku pārvietošanās no laukiem uz pilsētām ir objektīva, tā tas ir visur. Jaunieši grib dzīvot pilsētā un vēlāk pēc pusmūža − atgriezties. Tas ir normāli, nav nekas ārkārtējs. Ja mums ir labi ceļi – nav jau problēma, var dzīvot laukos un strādāt pilsētā. Vai otrādi. Gribi, negribi – mēs atkal atgriežamies pie pamata infrastruktūras.

Mums kā ES dalībvalstij ir būtiski pateikt, ka mūsu pamata infrastruktūra nav līdzvērtīga. Lai mēs būtu līdzvērtīgi konkurenti Eiropai, mums tā bāzes infrastruktūra ir jāuztaisa. Tālākais jau, lai spētu straujāk izrauties, būs atkarīgs no mūsu cilvēkiem.

Kā jūs raugāties uz šā gada valsts budžeta procesu? Vai pašvaldību prioritātes sakrīt ar tām, kuras ir nodefinējusi valdība?

Valdība saka, ka tās prioritāte ir cilvēks. Ja pavisam godīgi, protams, pašvaldībai cilvēks ir lielāka prioritāte. Tāpēc, ka mēs tam cilvēkam esam tik tuvu, mēs cilvēka vajadzības redzam, un tā tiešām ir mūsu prioritāte. Tur ir viss iekšā – bērni, seniori, strādājošie cilvēki, kas mums dod nodokļus – visi.

Varbūt tur arī parādās domstarpības starp valdību un pašvaldību, jo valdībai jārisina valstiski jautājumi, bet mums tajā teritorijā iekšā ir vesels saraksts ar lietām, kas būtu jāizdara. Mēs no vienas puses gribam, lai mūsu valsts attīstītos vienmērīgi, bet, ja resursi [reģionos] ir pieejami minimāli, cilvēki automātiski no tās vietas brauks prom. Tad arī nebūs vienmērīgas attīstības. Jo vairāk cilvēku aizbrauks, jo sliktāka būs situācija – gan no darbaspēka, gan izglītības konkurences viedokļa. Grozi kā gribi, centrā ir cilvēks, no kura tālāk izriet viss pārējais.

Vēl mēs saskaramies ar to, ka neveiksmīga valsts politika automātiski pārceļas uz pašvaldībām. Zemas pensijas ir spiediens uz pašvaldību sociālo palīdzību, kam tas viss ir jāizlīdzina. Zems atalgojums – tas pats. Ir tikai trīs risinājumu līmeņi – valsts, pašvaldība un ģimene. Vairāk jau nav. 2009. gadā mēs aizvērām vairākas skolas un paši priecājāmies, ka ietaupīts uz skolotāju algu rēķina. Bet kas notika tālāk? Pašvaldības un vecāki palielināja izdevumus, lai šos bērnus varētu aizvest uz citām skolām. Ja mēs aprēķinātu, cik ietaupījām uz skolotājiem un cik izlietojām uz visu pārējo, bilance varētu būt negatīva. Tāpēc arī tagad attiecībā uz skolu reformām – kāpēc mēs nevaram pieiet cilvēcīgi? Varbūt mums ir izdevīgāk šo klasi saglabāt, lai arī formāli divi skolēni trūkst (to mēs no pašvaldības esam gatavi piemaksāt), bet tas ir efektīvāk. Varbūt pēc 3 gadiem bērni tur atkal būs. Ja mēs tagad nolikvidēsim, tad atjaunot būs daudz grūtāk.

Kopumā jūs valdības nodefinētajām prioritātēm piekrītat?

Man gribētos, lai to vidū ir arī kultūra. Jo mums ir tā – kad vajag lepoties, tad mums ir kultūra, bet kad vajag finansēt, tad kultūras nav. Varbūt tas, ka kultūra nav prioritāte, arī ir iemesls, kāpēc pārējās lietas neiet. Un, protams, ceļi…

Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs:

Pašreizējais finansējums autoceļu atjaunošanai nav pietiekams. Līdzekļu trūkst, un līdz ar to arī ceļu atjaunošanas darbi ir iekavējušies. Jēkabpilī aktuālākais ir tranzītielu un gaisa pārvadu stāvoklis uz tranzītielām. Uzskatu, ka šīm pozīcijām tiek pievērsta pārāk maza uzmanība.

Domājot valstiski, ir jāsaprot, ka bez sakārtota ceļu tīkla nav iespējama pilnvērtīga un konkurējoša mazā un vidējā biznesa attīstība, kā arī stabila pilsētu izaugsme − kvalitatīvi ceļi ir pamats valsts konkurētspējīgai attīstībai.

Ludzas novada domes priekšsēdētāja Alīna Gendele:

Vietējiem valsts ceļiem ir būtiska loma gan mobilitātes nodrošināšanai, gan visa novada attīstības veicināšanai. Tieši vietējie ceļi nodrošina pagastu un novada centru sasniedzamību, turklāt pa tiem notiek skolēnu pārvadāšana. Attīstoties lauku uzņēmējdarbībai, palielinās smagās tehnikas īpatsvars, kas arī izmanto vietējos ceļus.

Pirms pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas tika solīts, ka tiks nodrošināti asfalta segumi vietējās nozīmes valsts ceļiem no pagasta centriem līdz novada centram. Uz doto brīdī Ludzas novadā vairākiem pagastiem joprojām vienīgais ceļš uz novada centru ir ar grants segumu. Ludzas novada teritorijā vietējās nozīmes valsts ceļiem pēdējo gadu laikā nav veikta ceļu rekonstrukcija, kas būtiski kavē uzņēmējdarbības attīstību un apdraud satiksmes drošību.

Kā viens no risinājumiem vietējās nozīmes valsts ceļu sakārtošanai ir papildus līdzekļu piešķiršana no valsts budžeta, kā arī pārdomātas valsts autoceļu programmas ieviešana, kurā tiks paredzēts proporcionāls finanšu līdzekļu sadalījums pa administratīvajām teritorijām.

Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa:

Vietējās nozīmes ceļi ir ļoti būtiski, jo tos ikdienā izmanto novada pagastos dzīvojošie cilvēki nokļūšanai pagasta centrā, kur viņi var saņemt vairākus pašvaldības pakalpojumus, un novada centrā, lai saņemtu valsts un pašvaldības pakalpojumus, apmeklētu ārstu, nogādātu bērnus uz skolu vai interešu izglītības nodarbībām, iepirktos, apmeklētu kultūras, sporta un atpūtas pasākumus utt.

Kuldīgas novadā ļoti izjūtam vietējo ceļu problēmu, jo novada teritorijā atrodas vairāki valstij piederoši autoceļa posmi, kuru seguma kvalitāte uztrauc gan pašvaldību, gan iedzīvotājus, gan vietējos lauku tūrisma uzņēmējus. Vissāpīgākais jautājums ir grantētais ceļa posms Kuldīga – Basi, ko būtu nepieciešams vismaz pārklāt ar melno segumu, kas nodrošina komfortablākus braukšanas apstākļus un novērš ceļa putēšanu. Ceļš līdz ar rudens lietavām kļūst grūti izbraucams un apgrūtina iespējas Gudenieku pagasta iedzīvotājiem nokļūt novada centrā. Attiecībā uz valstij piederošajiem grants ceļiem, kas izraisījuši sūdzības, no Satiksmes ministrijas saņemta atbilde, ka atbilstoši Nacionālajā attīstības plānā 2014. – 2020. gadam un Transporta attīstības pamatnostādnēm 2014. – 2020. gadam izvirzītajiem mērķiem valsts vietējiem autoceļiem ar grants segumu līdz 2020. gadam paredzēts veikt tikai ikdienas uzturēšanas un grants seguma atjaunošanas darbus. Ceļu pārbūvi, ieklājot asfaltbetonu, valsts diemžēl nav ieplānojusi.

Jautājumus saistībā ar valstij piederošo ceļu posmu seguma kvalitāti novada Domes vadība vairākkārt pārrunājusi ar VAS „Latvijas Valsts ceļi” valdes priekšsēdētāju Jāni Langi. Uzteicama ir VAS „Latvijas Valsts ceļi” veiktā asfalta seguma izbūve posmā Kuldīga – Kabile, kas ļauj Kuldīgas novada iedzīvotājiem ātrāk nokļūt galvaspilsētā. Atlikušo nelielo ceļa posmu šajā maršrutā, kuru nepieciešams salabot, “Latvijas Valsts ceļi” apsolījuši sakārtot līdz šī gada rudenim, par ko esam ļoti priecīgi.

Arī pašvaldībai piederošie ceļi prasa regulāru kopšanu un seguma uzlabošanu. Pašvaldība savu iespēju robežās ceļus uztur kārtībā, taču ierobežotie finanšu resursi plašākus remontdarbus veikt neļauj. Vietējo pašvaldībai piederošo autoceļu uzlabošanai liels atspaids būs 2014. -2020. gada plānošanas periodā ieplānotie ES struktūrfondu līdzekļi, kas paredzēti to lauku ceļu sakārtošanai, kas ved uz vietējiem uzņēmumiem.

Rēzeknes domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs:

Vietējās nozīmes ceļi ir ārkārtīgi svarīgi. Mūsu ceļus izmanto ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet vērtē arī investori, kas izskata iespējas attīstīties reģionā, kas savukārt nozīmē darba vietas un papildus ieņēmumus budžetā. Labi ceļi samazina autotransporta nolietojumu un ļauj ieekonomēt uz mašīnu remonta rēķina. Visbeidzot, braucot pa labiem ceļiem, uzlabojas cilvēku garastāvoklis. Tātad ar ceļiem ir saistīti gan dažādi ekonomiskie, gan psiholoģiskie faktori.

Situācijas uzlabošanai ir ļoti vienkāršs risinājums – mums ir finansējuma avoti, visai ievērojami akcīzes nodokļi degvielai un ceļa nodokļi, kurus novirzot nozarei, jautājumu atrisinātu – tad gan vietējās nozīmes, gan valsts ceļi būs pilnīgā kārtībā!

Pašreiz mēs, izmantojot Eiropas finanses, veicam „dziļo” ceļu infrastruktūras rekonstrukciju. Skaidrs, ka pilsētai tāda dziļā rekonstrukcija izmaksā gandrīz divreiz dārgāk, nekā ceļu rekonstrukcija ārpus pilsētas, kur praktiski nav nekādu komunikāciju. Taču pēc ielu un ceļu dziļās rekonstrukcijas būs nepieciešams mazāk līdzekļu to turpmākajai uzturēšanai. Ielu rekonstrukcijas galveno problēmu mēs esam atrisinājuši, tagad varam runāt par uzturēšanu, bet šim mērķim vienīgais finansējuma avots ir ceļu fonds, akcīzes un ceļu nodokļi. Šo naudu maksimāli nepieciešams novirzīt ceļu stāvokļa uzlabošanai, un tad mēs redzēsim, ka ar laiku paliks rezerve, un finansējumu būs iespējams samazināt, kā tas notiek pie mums Rēzeknē.

Jau pašlaik, pateicoties ielu rekonstrukcijai un sakārtošanai, ziemā samazinās apkalpošanas izdevumi − ielas kļūst vieglāk tīrīt un ir labāks efekts. Arī bedrīšu remontam tērējam ievērojami mazāk, bet pēc pieciem gadiem pie mums bedrīšu remonts nebūs vajadzīgs vispār.

Finansējums ir jāpalielina, bet ar laiku, pateicoties pareizai attieksmei pret ceļiem, izdevumi samazināsies. Respektīvi − mēs nevis remontēsim bedrītes, bet normāli būvēsim ielas. Ir jābūt skaidram aprēķinam un pareizam finansējuma sadalījumam, cerot uz to, ka jau tuvākajā nākotnē tāda apjoma finansējums vairs nebūs vajadzīgs.