Tā ir sen zināma patiesība, ka ceļus var salīdzināt ar cilvēka asinsriti − visai sistēmai ir jābūt kārtībā un bez šķēršļiem, pretējā gadījumā nav iespējama pilnvērtīga darbība. Valstīs, kur šī infrastruktūra ir labā līmenī un plaši sazarota, attīstās ekonomika un plaukst uzņēmējdarbība. Tātad kvalitatīvi ceļi nozīmē labus priekšnoteikumus biznesa videi, uzsver Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis Andris Vanags.

To, kādā stāvoklī ir ceļi Latvijā, šķiet, zina ikviens. Pat tie, kuri ikdienā nesēž pie stūres. Ja valsts galvenās maģistrāles tiek remontētas, tad vietējā un reģionālā mēroga ceļi bieži vien ir sabrukuši vai arī dara to mūsu acu priekšā. Eksperti aprēķinājuši, ka jau vairāk nekā puse no gandrīz 4500 kilometriem asfaltēto reģionālo autoceļu ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. No valsts uzturēšanā esošajiem 972 tiltiem gandrīz trešdaļa ir kritiskā stāvoklī, bet 145 – ļoti sliktā stāvoklī. No šiem tiltiem lielāko daļu vajadzētu nekavējoties slēgt, pirms tiek piedzīvotas traģēdijas, bet tas nozīmētu atsevišķu apdzīvotu vietu izolāciju un attiecīgi arī jaunas problēmas.

LTRK un tās biedri teju vai ik dienas spiesti secināt, ka brūkošie reģionālie un vietējie ceļi apdraud gan uzņēmējdarbību laukos, gan lauku cilvēku iespējas dzīvot ārpus lielajām pilsētām vispār. Ja mēs vēlamies, lai Latvijas lauku reģioni nepaliktu tukši, vitāli nepieciešama sakārtota infrastruktūra. Jo, ko dod, piemēram, kultūras nams vai skola kādā no novadiem, ja uz to nav iespējams normāli aizkļūt?  Par vietējo uzņēmējdarbību varam vispār aizmirst.

Diemžēl arī nākamā gada budžets vietējiem un reģionāliem ceļiem un tiltiem neko labu nesola. Piemēram, vietējo ceļu rekonstrukcijai pēdējo piecu gadu laikā vajadzēja ieguldīt 690 miljonus eiro, kas nav noticis. Rezultātā strukturālā un finansiālā nespēja turpina graut esošo infrastruktūru. Arī valdība pārāk maz uzmanību velta tam, lai tiktu realizēts Saeimas apstiprinātais “Nacionālās attīstības plāns”, izskatītā “Autoceļu sakārtošanas programma” un jau apstiprinātās “Transporta attīstības pamatnostādnes”. Rezultātā samazinājies finansējums gan asfaltēto segumu, gan grants ceļu uzturēšanai (jāpiebilst, ka 2012. gadā tam vispār netika piešķirts finansējums).

LTRK biedri, jo īpaši tie uzņēmēji, kas darbojas reģionos, nesakārtotās infrastruktūras dēļ cieš zaudējumus, jo regulāri tiek bojātas automašīnas, un tādējādi palielinās izdevumi. Tāpat arī ikdienā tiek zaudēts patērētais laiks, lai nokļūtu no vienas vietas uz otru, vai nogādātu saražotās preces. Galu galā cieš bizness un mazinās konkurētspēja. Piemēram, pat tādam lielam uzņēmums kā “CEMEX”, kas ir viens no vadošajiem cementa ražotājiem pasaulē, sliktie reģionālie ceļi rada papildus grūtības, vedot izejvielas no karjera uz ražotni, kā rezultātā automašīnas ir bieži papildus jālabo.

Likumsakarīgs ir jautājums – ko darīt, lai situāciju, ja ne uzlabotu, tad vismaz nepadarīti vēl traģiskāku? LTRK piekrīt tiem, kuri rosina atjaunot Autoceļu fondu, kā arī ceļu būvē plašāk izmantot publisko privāto partnerības modeli. Pašreiz ceļu būves eksperti aprēķinājuši, ka katru gadu nekvalitatīvie ceļi to lietotājiem rada 884 miljonu eiro zaudējumus. Varbūt tiem uzņēmumiem, kuriem ir samērā liels autoparks, piemēram, samazināt vai vispār atcelt transportlīdzekļu nodokļus, ja viņi šo naudu būtu gatavi ieguldīt vietējā ceļa sakārtošanā un remontā. Šādā gadījumā ieguvēji būtu gan vietējie iedzīvotāji, gan pašvaldība, gan arī bizness.