Autors: Andrejs Ēķis.

Kāds ceļš ir labs? Labs ir ceļš, kurš ved uz mērķi. Ja mūsu tautsaimniecības mērķis ir iedzīvotāju labklājība, tad ceļš ir vajadzīgs tāds, kurš ved uz labklājību. Un tā nav metafora. Latvija ir maza valsts. Attālums no Rīgas un lielajām pilsētām līdz nomalēm ir simts vai daži simti un nevis tūkstoši kilometru.

Tādēļ mums ir vajadzīgi ceļi, pa kuriem vismaz stundas laikā varētu nokļūt līdz darbavietai. Tad cilvēki brauks uz darbu un darbs nebūs jāved pie cilvēkiem.

Cilvēki saņēmuši mantojumā mājas no saviem senčiem. Tajās var dzīvot lauku klusumā, mežu ielokā, upes krastā un justies harmoniski un komfortabli, ja vien salīdzinoši īsā laikā pa ceļu, kurš ved līdz darbavietai, var nokļūt līdz vietai, kur nopelna naudu, lai savus senču īpašumus sakoptu, nevis atstātu tos iznīcībai.

Ja būs labi ceļi, tad Latvijas novadi kļūs arvien sakoptāki, nevis ar graustiem un krāsmatām pilni.

Tātad valsts uzdevums būtu plānot ceļus, kuri kalpos Latvijas iedzīvotājiem un veicinās reģionu attīstību. Ceļi, protams, ir jālabo, jāpabeidz iesāktie ceļi, bet jauni jāplāno ar mērķi veicināt labklājību. Tas ir būtiski, jo ne grants, ne asfalts, ne betons mums Latvijā netrūkst.

Mums vajadzīgs ceļš, kurš ved uz templi, – ar to saprotot vispārēju labumu.