Avots: Autoceļu Avīze, 2019. gada maijs.

Samazinot izdevumus, papildu finansējumu valsts ceļiem iegūt nevar; nepieciešama augstākās vadības iniciatīva un sadarbība ar citām ministrijām

Tā intervijā Autoceļu Avīzei norāda Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes loceklis, Lauku uzņēmējdarbības padomes priekšsēdētājs, kā arī bijušais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Viņš uzskata, ka no akcīzes nodokļa par degvielu tikai aptuveni 200 milj. eiro ik gadu novirzīt atpakaļ ceļu nozarē ir negodīgi. Pēc viņa teiktā, ceļu nozarei nebūtu jāsponsorē citas jomas.

Ja akcīzes nodoklī par degvielu tiek ieņemti līdz pat 700 milj. eiro gadā, tad atdot nozarei gadā knapi 200 milj. eiro ir nepieklājīgi. Vienalga kādus attaisnojumus izdomā ministri, premjeri vai vēl kādi konsultanti, tas ir netaisnīgi.

Kā vērtējat, kādā situācijā šobrīd ir ceļu nozare Latvijā?

Ceļu nozari gadu gaitā ir pārvaldījuši dažādi cilvēki, bet mēs atceramies tos, kas kaut ko ir izdarījuši. Kopš ir aizgriezts skābeklis Valsts autoceļu fondam, visi izliekas, ka tas ir normāli. Tomēr laikam neviens neatceras, kāpēc tas notika. Faktiski tā nebija Latvijas izvēle. Eiropa teica, Starptautiskais Valūtas fonds teica, Pasaules Banka teica – tātad darām. Es nekritizēju ne politiku, ne partijas, bet gan priekšstatu, ka mēs paši neko nevaram izdomāt. Ja tagad Starptautiskais Valūtas fonds teiktu – atjaunojiet autoceļu fondu, tas arī tiktu atjaunots. Cilvēki, kuri brauc pa Latvijas ceļiem un maksā nodokļus, nesaprot, kāpēc mūsu politika ir kļuvusi nevarīga un smieklīga. Cilvēki grib labus ceļus. Ja akcīzes nodoklī par degvielu tiek ieņemti līdz pat 700 milj. eiro gadā, tad atdot nozarei gadā knapi 200 milj. eiro ir nepieklājīgi. Vienalga kādus attaisnojumus izdomā ministri, premjeri vai vēl kādi konsultanti, tas ir netaisnīgi. Tāds ir mana kā autobraucēja, nodokļu maksātāja un izbijuša politiķa viedoklis, un man ir vienalga, vai citi man piekrīt vai nē. Protams, ka Autoceļu fonds nav vienīgais glābējs. Tā nav. Ja valsts spētu iezīmēt pieaugošu finansējuma līkni no pamatbudžeta, tas arī būtu risinājums, bet to neviens netaisās darīt. Katru gadu valsts finansējums turas aptuveni 200 milj. eiro, savukārt ieņēmumi valsts budžetā no akcīzes nodokļa par degvielu ar katru gadu pieaug. Protams, ka nevar prasīt, lai atdod visu uzreiz ceļiem, bet vismaz ir jāpanāk, lai līkne būtu ar pieaugošu tendenci. Tas būtu tikai loģiski. Tas pat nav stāsts par naudas apjomu, bet gan par taisnīgumu. Ja kāds izvelk savu moskviču vai žiguli un izbrauc pa laukiem vienreiz gadā, kāpēc viņam ir jāmaksā pilna summa, it kā viņš brauktu visu gadu?

Kaimiņvalstīs līdz šim valsts finansējums ceļiem ir bijis  salīdzinoši pieaugošs.

Latvijas politiķi nemīl ceļus, tā vienkārši ir. Tā nav prioritāra nozare, kā teica satiksmes ministrs. Es varu situāciju salīdzināt ar lokālo politiku, jo esmu bijis arī Kuldīgas domes vadītājs. Kad es 2001. gadā kļuvu par pilsētas mēru, Kuldīgas ielas bija viena vienīga bedre un naudas līdzekļu faktiski nebija vispār. Mēs sapratām, ka visus daudzos kilometrus nevarēsim ar pašvaldības līdzekļiem salabot, tāpēc tika nolemts sākumā savest kārtībā vecpilsētas centra ielas. Tika iezīmēts ielu mugurkauls, un pēc tam jau skatījāmies, kur var piesaistīt Eiropas fondu finansējumu, kur vēl citas iespējas izmantot utt. Protams, pārmaiņas nenotika vienā gadā, bet gan trešajā, ceturtajā un piektajā gadā. Beigu beigās izrādās, ka virzoties uz mērķi, līdzekļi sāk akumulēties. Ielu jautājums pilsētas mērogā ir tikpat svarīgs kā ceļu jautājums Latvijas mērogā. Es nevaru saprast, kāpēc neviens lēmējs negrib domāt šādā virzienā.

Ekonomikas asinsrite ir ceļi, Finanšu ministrija ir naudas devējs, satiksmes ministrs ir iniciators, bet premjers to visu savelk kopā. Ja viņi visi strādā sazobē, tad es domāju, ka var atrast risinājumus arī ceļu finansējumam.

Tātad ir nepieciešami politiski lēmumi?

Tieši tā. Šobrīd sanāk, ka tie, kas ceļus administrē, dara to administratīvi. Cik viņiem piešķirtais budžets ļauj, tik viņi arī dara. Es noteikti nepiekrītu viedoklim, ka būtisku papildu finansējumu varētu iegūt, samazinot izdevumus par kilometru vai kaut ko apgriežot. Sākumā, iespējams, vajadzētu salīdzināt ceļu izdevumus visās trijās Baltijas valstīs. Paskatīties, vai tiešām Latvijā šīs izmaksas ir krietni augstākas nekā Lietuvā un Igaunijā. Visu laiku tiek kultivēts viedoklis, ka pie mums tiek zagts un naudu nevajag dot. Piedodiet, bet nevajag domāt, ka Latvijā visi zog, bet Lietuvā un Igaunijā neviens to nedara, vai otrādi. Nevajag sev kaisīt ne pelnus, ne smiltis uz galvas. Mēs visi bijušajā Austrumeiropā domājam līdzīgi. Tomēr, ja arī kādas nelikumības atklātos, tad tā nebūs tā nauda, kas izšķir Latvijas ceļu likteni. Ja būs kāds kaut ko nozadzis, tad gadījums ir jāizmeklē, bet tas fundamentāli neatrisinās Latvijas ceļu finansējuma problēmu.

Piemēram, uz vienādi sliktas seguma kvalitātes ceļa Igaunijā ir gan sazīmētas līnijas, gan uzstādīti atstarojošie stabiņi, gan 30 metru platumā izpļautas ceļmalas, lai var redzēt, vai uz ceļa  neskrien meža zvēri.

Vai būtu jāmeklē kādi alternatīvi risinājumi?

Ja naudas budžetā nav, gribētos redzēt lielāku aktivitāti saistībā ar publiskās privātās partnerības (PPP) projektiem. Šobrīd noris Ķekavas apvedceļa projekts, un es domāju, ka tas izdosies. Tomēr, ja patin laiku atpakaļ, kad bija citi satiksmes ministri un citas rīcības, šis vairāk ir VAS Latvijas Valsts ceļi (LVC) nevis politiķu iniciēts projekts. LVC bija tie, kas nāca un teica, ka šo ceļu vajag. Piedevām tas notika laikā, kad PPP nemaz nebija likumdošanas ietvara, bet LVC jau sen ar to strādāja. Tas nozīmē, ka administrācija labā nozīmē ir apsteigusi politiķus. Visu cieņu LVC, viņi saprot, ka to vajag un iet uz priekšu, jo nav jau kur sprukt. Tomēr es domāju, ka iniciatīvai par to pašu PPP būtu jānāk no augšas. Principā no ministrijas. Ja paskatāmies padomju laika struktūru, Lietuva izbūvēja lielās maģistrāles, bet Latvija izbūvēja tikai faktiski posmu no Jūrmalas līdz Sēnītei, lai partijas bosi varētu aizbraukt. Tas ir stāsts par domāšanu. Ja es gribu, tad es to izdarīšu, bet, ja es par to nedomāju, tad arī tas netiek izdarīts. Dzīvē tā notiek ar visām lietām.

Ministram ir jābūt tam, kurš uzņem kursu un kaut ko sasniedz vai arī ļaujas esošajai sistēmai.

Kā vērtējat ceļu stāvokli Latvijā?

Ceļu stāvoklis nav katastrofāls, skatoties no seguma viedokļa. Protams, ir vietas, kas ir sliktā tehniskā stāvoklī. Tomēr 10% uz Latvijas autoceļu, pa kuriem lielākoties pārvietojas braucēji, nav tā, ka mašīnas mētājas grāvjos dēļ bedrēm uz ceļa. Kopumā katastrofālā situācija ir novērsta, jo ceļus salāpa un uztur. Tie ir nelīdzeni, ne pārāk glīti, bet nav traģiski, tomēr ir viena būtiska atšķirība no mūsu kaimiņiem. Piemēram, uz vienādi sliktas seguma kvalitātes ceļa Igaunijā ir gan sazīmētas līnijas, gan uzstādīti atstarojošie stabiņi, gan 30 metru platumā izpļautas ceļmalas, lai var redzēt, vai uz ceļa  neskrien meža zvēri. Mums ir kā džungļos. Es saprotu, ka tas ir saistīts ar ceļu uzturētāja budžetu. Tomēr tas liek secināt, ka kaimiņos ceļu satiksmes drošība ir augstākā līmenī. Principā nevienu ceļu remontu nedrīkstētu pabeigt un ekspluatēt, ja nav vidus un sānu atstarojošās  līnijas sazīmētas. Ideālā variantā gar malām būtu jābūt arī stabiņiem. Ceļš var būt grubuļains, bet ja redzi kaut vai drošības līnijas, ir labāka sajūta. Arī nabadzīgs cilvēks var būt tīrs un kārtīgs. Mēs laikam esam nedaudz nevīžīgi savā domāšanā, un tas īsti labi nav. Protams, var meklēt attaisnojumus, kāpēc lietas nav izdarītas, bet nedz iedzīvotāji, nedz uzņēmēji to nesapratīs.

Jau minētie aptuveni 700 milj. eiro no akcīzes nodokļa ieņēmumiem budžetā ir daudz. Vai tiešām ar šo naudu pamatā ir jābaro pārējie sektori?  Ja atgriežamies pie nodokļu struktūras, es domāju, ka tas ir nepareizi, jo vispārējo funkciju uzturēšanai ir pievienotās vērtības nodoklis (PVN), pašvaldību uzturēšanai ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). Savukārt, ja akcīzes nodoklis ir saistīts ar infrastruktūras lietošanu un dabas piesārņošanu utt., tad šī nodokļa ieņēmumi ir jātuvina kaut kādā veidā attiecīgajam sektoram. Labi, ja ne visu ceļiem, tad dabas aizsardzībai – lieciet žogus starp ceļu un mežu, lai zvēri neskrien utt. Nestandarta situācijās, kad ir jārisina kāda problēma, ir jāatrod arī nestandarta risinājumi. Varbūt tie nav uz desmit gadiem, bet teiksim pieciem. Šobrīd ir katastrofāla situācija, Eiropas fondu līdzekļu apjoms krītas, valsts budžeta finansējums, cik ir tik ir. Tad kā būs 2020. gadā? Cik naudas būs Latvijas ceļiem 2022. gadā, ja šogad neizdomās līdzekļu pieaudzēšanas mehānismu?

Līdz ar to nezinu, vai ceļu nodošana pašvaldībām garantēti dos rezultātu.

Tad viens no svarīgākajiem jautājumiem ir arī labas pārvaldības iedibināšana?

Cilvēkiem, kas ir ārpus valsts pārvaldes sistēmas, dažreiz šķiet, ka lietas notiek pašas no sevis. Patiesi dzīvē daudz kas tā notiek. Pēkšņi situācija pati par sevi it kā sakārtojas, problēma pazūd vai labs notikums notiek. Savukārt valsts pārvaldē un politikā pats par sevi nekas jēdzīgs nenotiek, tikai degradācija. Tas nozīmē, ja nav enerģijas, kas tiek virzīta lēmumu pieņemšanas virzienā, tad notiek degradācija. Šis nav domāts kādam personīgs aizrādījums. Tas ir vispārīgs princips, un Latvija nav īpašs gadījums šajā ziņā. Ja nav motora, kas uztur ātrumu, tad lēnām viss izbeidzas. Administrācija izlaižas, es runāju ministriju līmenī, un viss noplok. Enerģijai jānāk no augšas, ja tā nav, tad visa sistēma lēnām degradējas. Ministram ir jābūt tam, kurš uzņem kursu un kaut ko sasniedz vai arī ļaujas esošajai sistēmai. Latvijas ceļus var glābt tikai, ja būs ministrs, kurš gribēs to izdarīt.

Kam vēl būtu jāiesaistās?

Ja runājam par ceļiem, tad ir četri atslēgas cilvēki: satiksmes ministrs, premjerministrs, ekonomikas un finanšu ministri. Ekonomikas asinsrite ir ceļi, finanšu ministrija ir naudas devējs, satiksmes ministrs ir iniciators, bet premjers to visu savelk kopā. Ja viņi visi strādā sazobē, tad es domāju, ka var atrast risinājumu arī ceļu finansējumam.

Kā ceļu stāvoklis ietekmē investoru skatu uz Latviju?

Protams, ka tas var kavēt investoru ienākšanu. Laukos attīstītāji diezgan daudz cieš no tā, ka nav ceļš ar cieto segumu. Es domāju, ka nav pareizi šo konkrēto ceļa posmu, kas ved uz uzņēmumu, likt, piemēram, noasfaltēt pašam uzņēmumam. Savu teritoriju uzņēmums jau ir sakārtojis un maksā nodokļus, kas nonāk gan valsts, gan pašvaldības maciņā. Vai valstij vai pašvaldībai nebūtu atbildība savest kārtībā šo posmu, lai tas funkcionētu arī viņu pašu labā?

Kāds ir jūsu viedoklis par ieceri nodot daļu ceļu pašvaldībām?

Es tam neredzu jēgu un nesaprotu, ko tas varētu dot. Valsts atkratīsies no menedžmenta? Tāpēc, ka ir uzskats, ka vietējā pārvalde ir labāka? Ļoti intensīvi ejot šādu ceļu – atdosim pašvaldībām – manuprāt, rodas vairāki jautājumi. Pirmkārt, vai ar šo tiek atzīts, ka centrālais ceļu menedžments ir cietis fiasko? Proti, ja es kaut ko gribu atdot citam, tad es pasaku, ka to daru, jo man nav administratīvo resursu. Tas nozīmē, ka saņemu naudu, bet nespēju nodrošināt servisu. Tā ir pirmā atziņa, kas nāk prātā un izklausās negatīvi. Tomēr, iespējams, ka vadmotīvs ir pozitīvais, proti, mēs jums atdosim visu naudu un jūs jau labāk zināsiet, kā visu izdarīt. Ja iemesls ir šis, tad pēc vairākiem gadiem varēsim redzēt, vai situācija ir uzlabojusies. Ko nozīmē atdot pašvaldībai? Lielākajai daļai no tām nav šobrīd resursu ceļu kopšanai un šie pakalpojumi tiek pirkti. Tas nozīmē: pat, ja nauda tiks iedota, jautājums  ir, kas nodrošinās tehniskos resursus. Iespējams, ka tas dos stimulu attīstīties privātajiem ceļu uzņēmumiem. Es gribu pateikt, ka tas nav tik vienkārši. Līdz ar to nezinu, vai ceļu nodošana pašvaldībām garantēti dos rezultātu. Kaut kur būs rezultāts, kaut kur nebūs, jo tie, kuriem to uzspiedīs, noteikti labu rezultātu neuzrādīs. Es neesmu pret šādu variantu, bet man liekas, ka nevajag mainīt esošo iekārtu, jo visas iespējas vēl nav izsmeltas.