Bijušais Latvijas Ministru prezidents un Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš jau divus gadus vada biedrību „Latvijas Ceļu būvētājs” (LCB). Intervijā Autoceļu avīzei, viņš stāsta par nozares aktualitātēm un biedrības pienesumu tās sakārtošanā.

Vai jums šajos divos gados ir izdevies panākt ko būtisku?

Organizācija šajos gados ir pieaugusi savā spēkā un varēšanā – tā ir palielinājusies skaitliski, mainījusies cilvēku attieksme. Visiem ir kļuvis skaidrs – pie sliktiem ceļiem nevar vainot tikai ceļu būvētājus. Tam pamatā pastāvīgais nozares finansējums, iepriekš nepadarītie darbi, kvalitātes trūkums. Mēs nevaram visā vainot tikai celtniekus.  Vairumā gadījumu tas ir pasūtītāja jautājums – ko viņš nodefinē par prioritāti un kādus darbus liek darīt. Es vienmēr saku, ka mēs esam gatavi uzbūvēt tiltu pāri Baltijas jūrai, ja mums to pasūta, un attiecīgi samaksā. Bieži vien mēs esam spiesti veikt tādus darbus, kuros redzam – tā ir tikai caurumu lāpīšana, aizsega radīšana. Mēs redzam, ka pēc 3−4 gadiem tur viss atkal būs lupatās.

Vai piekrītat viedoklim, ka situācija uz valsts galvenajiem un reģionālajiem ceļiem ir uzlabojusies, bet vietējie ceļi sabrūk?

Protams! Šajos ceļos ir iepumpēti milzīgi Eiropas Savienības līdzekļi. Taču es gribu uzsvērt, ka pēc gada, diviem, ja nekas nemainīsies, mēs būsim situācijā, kad visa valsts nauda, ko šobrīd liekam reģionālajos un vietējos ceļos, būs jāiegulda tajos ceļos, kurus pa Eiropas naudu esam sabūvējuši. Eiropā kārtība ir tāda: ja ceļš ir uzbūvēts ar viņu palīdzību, tad pēc 5−7 gadiem − esiet tik mīļi, nofrēzējiet 5 cm un uzlieciet jaunu kārtu. Tad ceļš funkcionēs 50 gadus. Eiropas prasības ir pēc šāda principa uzturēt par Eiropas naudu sabūvētos un rekonstruētos ceļus, kas nozīmē, ka pēc pāris gadiem mums nebūs neviena centa, ko likt reģionālajos un vietējos ceļos. Arī es lielā naudas devēja vietā darītu tāpat: skatītos un prasītu – mīļie draugi, mēs jums iedevām naudu, tāpēc tagad, lūdzu, uzturiet! Pret saviem ceļiem mēs tā neizturamies. Mums 54% ceļu, jau 21 gadu nav redzējuši nekādu remontu, tikai bedrīšu lāpīšanu. Tā ir situācija, kurā ir esam. Tāpēc mēs, protams, varam priecāties, ka galvenie un reģionālie ceļi ir kārtībā, taču valstiski tas kopējo situāciju nemaina.

Atrisināt to var ar finansējuma pieaugumu?

Ar pastāvīgu finansējumu, liekot darboties principam: tas, kurš pakalpojumu patērē, par to arī samaksā. Mēs braucam pa ceļiem ar mašīnām, riteņiem, motocikliem, pērkam degvielu, maksājam nodokļus un nodevas. Ideāli būtu, ja šī nauda vai vismaz tās puse atgrieztos uz ceļiem, un darbus varētu plānot ilgtermiņā − kādus 5−7 gadus uz priekšu. VAS „Latvijas Valsts ceļi” (LVC) precīzi saplānotu, ko remontēs, bet uzņēmumi varētu prognozēt, kas pēc 5 gadiem tirgū būs vajadzīgs. Vai apjomi pieaugs, kā tie mainīsies, vai tirgū ienāks jaunas tehnoloģijas? Tad arī mēs varētu laicīgi nopirkt mašīnas un iekārtas, kas ir ļoti dārgas. Ja šādas skaidrības par nākotni nav, tad, piemēram, pirkt jaunas iekārtas ir bīstami – lieku resursu nevienam nav. Tās ir jāņem līzingā, jāņem bankas kredīti. Mēs, kā nozare, uz šiem jautājumiem atbildēt nevaram, jo nav skaidrības par nākotnes finansējumu un pasūtījumiem.

Ir viedoklis, ka mēs laužoties aizslēgtās durvīs, skaidri zinot, ka aiz tām stāv tukša naudas lāde. Jo, iedodot to ceļiem, kādam citam tā ir jāatņem. Varbūt, bet tas, kā noteikt prioritātes, ir politiska izšķiršanās. Ir tāds jēdziens „politiskā griba”. Ja tās pietrūkst, tad turpināsim braukt pa sliktiem ceļiem, katru gadu zaudējot ap 870 milj. EUR: tērēsim vairāk degvielas, nenonāksim laikus galamērķī, lauzīsim un remontēsim automašīnas. Citiem vārdiem – pazemināsim valsts konkurētspēju.  Bet varbūt vienu gadu šo naudu ir vērts ieguldīt ceļos, likvidēt zaudējumus, paaugstināt valsts konkurētspēju (iekasējot vairāk nodokļus), un tā stūrēt uz priekšu? Nevis darīt tā, kā līdz šim.

Bet vai tā nav arī nodokļu administrēšanas lieta – ceļa nauda ļoti labi iekasējas. Tā ir garantētā nauda, ar ko valsts rēķinās.

Protams! Tieši tāpēc mans pēctecis Einars Repše, kopā ar savu Finanšu ministru Valdi Dombrovski Autoceļu fondu likvidēja – lai visu naudu savāktu vienā katlā, kur to var samaisīt, un tad katram iesmelt pa kausiņam. Šādā veidā ir pavisam cits spēks un vara – ja visa nauda stāv pie tevis, un tu tā ar kausiņu vari ieliet, bet vari arī neieliet.  Ja kāda daļa naudas ir iezīmēta speciālam mērķim, ar to tā brīvi rīkoties nevar.

Jūs noteikti par to esat jau runājuši visos līmeņos. Kā jūs prognozējat – vai Autoceļu fondu varētu kādreiz atjaunot? Vai vismaz, kā jūs sakāt, iezīmēt naudu nozarei.

Cilvēki īsti nesaprot, ko Autoceļu fonds vispār nozīmē. Mēs neprasām veidot jaunus birokrātus, neprasām, lai tā naudas lāde stāvētu Satiksmes ministrijas telpās! Nebūt nē! Mūsu interese ir, lai mēs redzētu saplānotu finansējumu 5−7 gadiem uz priekšu. Galvenais – ja mēs šajā gadā, apstrīdot konkursu rezultātus, to neiztērējam, lai nauda pāriet uz nākamo gadu. Neko citu nozare negaida! Ja valsts uzskatīs, ka PPP [Public-private partnership, jeb publiskā privātā partnerība] projektos ir jādod kādas garantijas, tad Satiksmes ministrija tās paprasīs. Un mēs visi varēsim strādāt. Ja tas viss tā notiktu, mums būtu zināma garantija. Tas arī bankām ļautu mūsu nozares uzņēmumiem dot zemākus kredītprocentus. Es domāju, ka pie tāda fonda mums agrāk vai vēlāk būs jānonāk.

Vai ir bijuši pozitīvi signāli, ka tas tuvākā vai tālākā nākotnē varētu notikt? Varas cilvēki taču to saprot?

Es redzu, ka ceļu lielākā problēma ir varas politiskā griba. Visi taču visu saprot. Bet, izskatot šo jautājumu, blakus sēž skolotāji, kas prasa algu, slikti apmaksāti dakteri brauc prom no valsts, Krievija izvērsusi sankcijas pret zivrūpniekiem, un ir vēl daudz citas problēmas. Un te, redziet, tie ceļi. Ceļiem nav savas „balss”. Ceļi vēlēšanās nebalso, balso cilvēki, bet viņiem sava kabata ir svarīgāka nekā ceļi, pa kuriem viņi staigā. Tas ir tas lielais jautājums par valstisku attieksmi, par izpratni – kur uz svaru kausiem atrodas līdzsvars. Cik lielā mērā mums ir jāstimulē ekonomika? Ceļu būvniecība ir ekonomikas stimulēšana. Turklāt tā nav tikai ekonomikas veicināšana, bet arī Latvijas depopulācijas apstādināšana. Kāpēc liela daļa cilvēku aizbrauc no valsts? Ne jau tikai tāpēc, ka nevar atrast darbu. Ja cilvēkam nav ceļa, pa kuru no rīta aizbraukt uz darbu un vakarā atgriezties – viņš meklē valsti, kur to var! Arī ātrā palīdzība pie viņa nevar normāli atbraukt ne ziemā, ne vasarā. Cilvēki aizbrauc, uzņēmējdarbība neattīstās. Kā var gaidīt uzņēmējdarbības attīstību, ja otrajā braucienā uz savu novadu es savai vienīgajai mašīnai nolauzīšu riteni. Es pārcelšos tur, kur cilvēku būs vairāk, un preces nebūs jāvadā tik tālu. Ja valstī pietrūkst cilvēku, kas uz ekonomiku un sociālo sfēru skatās šādi, tad mūsu izredzes sarūk. Es tomēr esmu optimists, domāju, ka saprātam kaut kad ir jāuzvar.

Mums [biedrībai] ir koalīcijas partiju parakstīta vienošanās, ka Autoceļu fonds ir atjaunojams. Ar visiem partiju valžu lēmumiem, kā mēs pirms vēlēšanām lūdzām. Tomēr, balsojot par šā gada budžetu, partija Vienotība nobalsoja „pret”, bet zemnieki [Zaļo un zemnieku savienība] atturējās, kas būtībā arī ir balsojums „pret”. Ar Vienotību mēs jau tikāmies, viņi teica − jā, mēs padomāsim. Pie zemniekiem kaut kad aiziesim − pastāstīsim, ko nozīmē „atturēties”. Skatīsimies, kas būs tālāk.

Cik ilgi jums pietiks apņēmības iet runāt?

Ja demokrātiskā sabiedrībā neesi sadzirdēts, tad vai nu argumenti ir bijuši vāji, vai tos neesi mācējis pasniegt. Turpināsim, nekas cits jau neatliek. Jo nozarei ir jādzīvo un jāattīstās. Jāsaka godīgi, šī [satiksmes] ministra (un izskatās, ka viņš būs viens no ilglaicīgākajiem ministriem) dotie solījumi vismaz daļēji ir piepildījušies. Nav bijis gada, kad budžets kopumā būtu bijis mazāks. Tajā pašā laikā mēs ļoti uzmanīgi sekojam līdzi visiem skaitļiem un redzam, ka ir daļa visādu eiropeisku sakritību…

Eirovinjete?

(smaida) …kuras objektīvi nospēlē ministram par labu. Ja ministrs prot izmantot politisko konjunktūru, tad – visu cieņu. Bet interesanti būs nākošie divi gadi. Mēs atkal dzirdam par konsolidāciju…

Latvijā ir ļoti sazarots ceļu tīkls. Vai mums ir lieki ceļi?

Tas ir jautājumus, kuru mēs pieteicām jau pirms diviem gadiem Taču tā ir ļoti grūta saruna − tajā jāpiedalās ceļu būvniekiem, projektētājiem, pilsētplānotājiem, arhitektiem, pilsētu vadītājiem, kā arī cilvēkiem, kas dzīvo attālākajos rajonos, kuros viņi arī vēlas palikt. Tās ir strukturālas reformas! Nākamais gads būs mierīgāks − būs beigusies Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā, ministram tad vajadzētu sākt šo sarunu. Neviena cita, kas to darīs, nebūs. Saruna, protams, būs nepopulāra, it sevišķi citām nozarēm, kurām būs jāatzīst – nu, nevaram mēs bez tiem ceļiem iztikt.

Citādi − kā lai skaidro to, ka valsts ir uzņēmusies atbildību par 21 tūkst. km ceļu, bet spēj apkopt tikai 40% no tiem, un arī ministrs nesen publiski atzina, ka ceļi sabrūk ātrāk, nekā mēs tos spējam remontēt. Pirms administratīvi teritoriālās reformas mums bija 547 pašvaldības, tagad ir 119. Ceļu tīkla izvietojumā nekas nav mainījies. Nacionālās attīstības plānā (NAP) ir teikts, ka turpmāk attīstība notiks 7 lielākajās pilsētās un 21 attīstības centrā. 7+21 nav 119. Kas notiek ar ceļiem? Vispirms ir jāsaprot, par ko mēs runāsim – par to kam „nogrūst” ceļus vai šiem attīstības centriem. Tā kā NAP akceptēja iepriekšējā Saeima, varbūt ir vērts to aiznest arī uz šo Saeimu un pārakceptēt. Tad saplānot tā, lai uz katru no šiem 28 centriem varētu aizbraukt no visām pusēm pa melnu segumu. Un pārējos ceļus tad varbūt jāatdod pašvaldībām, lai tās domā, kā tos apkopt. Pašvaldībām šobrīd ir vairāk nekā 47 tūkst. km ceļu, kas ir divreiz vairāk nekā valstij. Un tikpat daudz tiltu, cik valstij.

Varbūt mums tāpat kā Norvēģijā vajag uzlikt speciālās zīmes – nobraucot no šī ceļa, jūs braucat uz paša risku, jums nebūs nekāda apdrošināšana, un, ja kaut kas notiks, arī veselības apdrošināšanas nebūs. Ja gribat – brauciet! Ja mēs ceļus nevaram uzturēt, tad vienojamies, kā rīkosimies. Bet par kaut ko vienojamies! Bet tā turpināt kā līdz šim vairs nevar. Mēs nozarē visu laiku mēģinām to lielo loģiku saprast un rīkoties ar izpratni par lietām kopumā.

 Runājot par Eiropas naudu – līdz 2020. gadam mums tā būs, kas notiks pēc tam?

To mēs nezinām. Ir arī izskanējis viedoklis, ka nākamajā plānošanas periodā ceļiem naudas nebūs, jo Latvija jau šajos divos plānošanas periodos visu naudu ir izsmēlusi. Jāsaka, protams, paldies Eiropas naudai. Nebūtu bijis Eiropas naudas, varbūt arī nozares nebūtu. Kas notiks tālāk, ir labs jautājums, ko mēs no ministra un valdības vadītājas vēlamies sadzirdēt. Pagaidām skaidras atbildes nav. Problēma nebūs Eiropas nauda, bet Latvijas valsts līdzfinansējums. Jau šodien izskatās, ka nākamā gada budžetā mums varētu būt 78 milj. starpība – tas ir šajos trīs gados neiedotais valsts budžeta finansējums (ministra popularizētais „Latvijas valsts ceļu sakārtošanas plāns”).

Nozare savu ministru aizstāv, jo redz kā kolēģi valdībā ar viņa četrām iniciatīvām, kuras nosauca par „jaunajām politikām” pagājušajā gadā izrīkojās. Atlika uz budžeta skatīšanas laiku, bet tā arī neizskatīja!

Vienā no tām ir teikts, ka puse valsts pārziņā esošo tiltu ir bēdīgā stāvoklī, 148 sliktā un 28 − ļoti sliktā stāvoklī. Visi teica, jā, ārprāts, ārprāts, kādā stāvoklī ir mūsu tilti. Tā mums būs „jaunā politika”. Kāda „jaunā politika”? Tiltiem kā inženiertehniskām būvēm ik pēc 50 gadiem ir jātaisa kapitālais remonts, tā nav nekāda „jaunā politika”! Mēs to atliekam maliņā, iebāžam galvu kā strausi smiltīs − varbūt tad, kad izvilkšu galvu no smiltīm, tilts jau būs kārtībā, pats atjaunojies. Izrādās, tad, kad šis jautājums bija sabiedrības uzmanības centrā, tiltu projektēšanai iedeva 1,5 milj. EUR. Kad projekti bija gatavi un bija jāiedod nauda remontēšanai, jautājumu neskatīja vispār un naudu neiedeva. Jeb, piemēram, Finanšu ministrija ierosināja, ka gar robežu nepieciešams sabūvēt rokādes ceļus. Jā, skatīsim kā „jauno politiku”, bet, veidojot budžetu, aizmirsa. Naudu neiedeva. Ukrainā sākas karadarbība, pie Eiropas dienvidu robežām rosās migrantu pūļi, bet mums gar robežu nav ceļu, nevaram ātri un efektīvi pārvietoties. Mēs savu garo robežu varam aplūkot elektroniski, bet operatīvi piekļūt ir grūti. Ja mēs pusstundas laikā nevaram nokļūt notikuma vietā, tad kāda jēga skatīties, ka kāds ar lieliem kontrabandas ratiem  šķērso robežu? Vai neizskatītās „jaunās politikas” skatīs, veidojot 2016. gada valsts budžetu? Nezinām.

Nesen publiski izskanēja biedrības neapmierinātība ar Latvijas Autoceļu uzturētāja realizēto virsmas apstrādi. Jūs vēlaties, lai par šo darbu var cīnīties arī privātie būvnieki?

Mēs neesam pret dubulto virsmas apstrādi. Bet mēs iebilstam, ka grants segumu nomaiņa ar melno segumu tiek uzskatīta par uzturēšanas darbu sastāvdaļu. Mēs apskatījāmies vietas, kur veikta apstrāde − tur, kur tas darīts uz kvalitatīvi sakārtotas pamatnes, tas strādā un kalpo bez vārda runas. Tur, kur ir nohaltūrēts, un virsmas apstrāde nav likta uz sakārtotas pamatnes, viss nokūst kopā ar ledu, kā, piemēram, uz Liepnas ceļa (P41). Es pa Liepnas ceļu regulāri braucu, tur ir mālaina augsne, tāpēc vispirms bija jāsakārto pamatne. Viņi pamatni nemainīja, vienkārši uzpļekerēja virsū. Tagad tāpat aizpļekerēja caurumus. Šī virsmas apstrādes tehnoloģija nedod ilgtermiņa garantijas, tāpēc realizējama tikai uz zemas intensitātes ceļiem. Uz reģionālajiem ceļiem to konceptuāli nedrīkstētu izmantot jo tur, ekonomikai attīstoties, automašīnu plūsma var pieaugt. Liepnas ceļš ir reģionālais, kas aiziet uz Balviem un Viļaku.

Saistībā ar virsmas apstrādi mēs prasījām arī konceptuālās lietas: vai ir veikti ekonomiskie aprēķini, analīze par to, kā šī tehnoloģija strādā? Ja šādas ekonomiskās analīzes nav, ja tikai kāds cilvēks ir pateicis, ka tā ir labā lieta, tad es nezinu, kā mūsdienu spiedīgajos finanšu apstākļos pareizi rīkoties. Ja var pamatot, ka pie tādiem un tādiem nosacījumiem virsmas apstrāde ir izmantojama un būs lētāka nekā cita metode, tad nav problēmu. Tagad ap šo jautājumu notiek dažādas manipulācijas. Ministru kabinets (MK) kā veicamos darbus ir ierakstījis jēdzienu „bitumenizācija”. Izrādās, bitumenizācija ir jebkura darbība, kur klāt ir bitumens. Citiem vārdiem – visa ceļu būvniecība ir bitumenizācija. Šajos MK noteikumos paredzētais darbs „bitumenizācija” jau tālāk deleģējuma līgumā ir pārvērties divkārtas un vienkārtas virsmas apstrādēs, kas mūsuprāt, ir MK noteikumu pārkāpums.

Kas jūs šajā situācijā visvairāk neapmierina?

Mēs ne velti skatāmies un analizējam cenas, taisām savas aptaujas. Jo mēs ļoti labi saprotam – esošajam uzturētājam nav jāņem nekādi līzingi, kredīti (ja ir, tad tie ir valsts garantēti), valsts iedod tikpat naudas, cik šodien visai valsts ceļu būvei, valsts nopērk jaunas mašīnas (pat par daudz, kā savā atzinumā teikusi Valsts Kontrole), tāpēc piedalīties konkursā ir ļoti vienkārši. Nav nekādas garantijas, ka tur [LAU] nenotiek šķērssubsidēšana − vienam darbam cena tiek nolaista zemāka, zinot, ka to pēc tam varēs norakstīt uz valsts darbu rēķina. Tas mums nepatīk, un nepatiks nekad. Nevajag to ņemt personīgi! Tā ir normāla lieta, kas ir sastopama visā pasaulē: kolīdz parādās šāds monopolists, tā viņam tiek pievērsta īpaša uzmanība. Un mēs jau nebūsim tie, kas nepievērsīs tam uzmanību. Tā pakete, kas katru gadu bez konkursiem aiziet uzturētājam, ir 10−13 milj.EUR, un mums šķiet pietiekoši atraktīva, lai vēlētos par to pacīnīties.

Protams, ir vēl viena lieta ko mēs esam norādījuši un par ko neviens nebija aizdomājies – specifikācijās nav ierakstīts, ka šo tehnoloģiju drīkst likt tikai uz speciāli sagatavotas virskārtas. Tur ir ierakstīts tā, ka iznāk – divkārtu virsmu var likt arī zaļā pļavā. Ja virsma pēc tam sabruks (uz bez pamatnes viņa noteikti sabruks), tad licējam nekādas garantijas nevar prasīt. Specifikācija ir standarts, atbilstoši kurai jāstrādā – un tajā nav rakstīts, ka virsma jāsakārto. Bet tad ir jāsakārto specifikācijas. To arī mēs prasām, bet ministrija formāli atrakstās. Ja ir sabiedriska organizācija, kas mēģina šos jautājumus uzdot, tad tas ir nozares un visas valsts tautsaimniecības labā. Tas ir nozares lobijs caur vispārēju lietu sakārtošanu un skaidrības ieviešanu. Tā es to redzu.

Pa kuriem ceļiem jums pašam patīk braukt?

Es braucu, kur es gribu − man ir tāda mašīna, ar kuru varu izbraukt pa visiem ceļiem. Man patīk pa mežiem dauzīties – sēņot, ogot, tāpēc man vajag atbilstošu pārvietošanās līdzekli. Esošajam visi riteņi griežas, varu iebraukt arī purvā.