Ja valsts galvenie autoceļi, izmantojot Eiropas Savienības finansējumu, pakāpeniski tiek sakārtoti, tad vietējie ceļi ilgus gadus ir bijuši pabērna lomā, uzskata biedrības „Latvijas Ceļu būvētājs” (LCB) valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš.

Pēdējos gados samazināts finansējums programmām „Asfaltēto segu uzturēšana” un „Grants ceļu uzturēšana.” Tādi dokumenti kā Nacionālās attīstības plāns, zināšanai pieņemtā „Autoceļu sakārtošanas programma” un apstiprinātās „Transporta attīstības pamatnostādnes” vienkārši tiek ignorēti. Rezultātā pašlaik lielas daļas vietējo ceļu stāvoklis ir katastrofāls. Diemžēl, ja radikāli nemainīsies valdības attieksme pret finansējuma piešķiršanu ceļu nozarei, būtiskas izmaiņas nav gaidāmas, un ceļi turpinās brukt.

Latvijā ir tādi ceļi, kas remontu nav redzējuši gadus 20-30. Tāpēc, kā to atzina arī satiksmes ministrs, ceļi brūk ātrāk, nekā mēs spējam tos atjaunot.

Taču es arī gribētu atzīmēt, ka savu roku ceļu sabrukšanas veicināšanā pielikusi arī pārkrautu smago auto nepietiekami kontrolēta pārvietošanās. Uz ceļa svērto mašīnu skaits ir samazinājies no 930 reizēm 2010. gadā uz 156 reizēm 2014. gadā. Turklāt Satiksmes ministrija ar vienu roku uzstāda svaru ierobežojošas zīmes uz ceļiem, bet ar otru ik gadu palielina izsniegto atļauju skaitu (2012. gadā – 12000, 2014. gadā – 15000) pārkrautām automašīnām, kuras pārvadā dalāmas kravas.

Arī laukos dzīvo cilvēki, un viņiem ir jābrauc uz veikalu, slimnīcu, skolu. Laukos ir cilvēki, kas ražo, kam jānosūta preces uz pilsētu vai jāeksportē uz ārzemēm. Bez kārtīga vietējā ceļa, pa kuru normāli aizbraukt līdz lielajai šosejai, lauku uzņēmējs sāks domāt, vai labāk neizmantot vienvirziena aviotransportu uz kādu Eiropas Savienības valsti, kurā ar vietējiem ceļiem viss ir kārtībā.

Ja mēs patiešām gribam apturēt vietējo ceļu sabrukumu, tad remontiem jāsākas nekavējoties, kam, protams, ir nepieciešams finansējums. Diemžēl gandrīz katru gadu budžeta veidošana sākas ar mēģinājumiem jau tā knapo budžetu samazināt, tad seko cīņa un pierādīšana, pie kādām sekām tāda rīcība novedīs, līdz parasti viss beidzas “pa nullēm” vai ar nebūtisku pieaugumu. Esmu pārliecināts, ka būtu tikai normāli, ja tie nodokļi un nodevas, ko maksā autoceļu lietotāji, nonāktu ceļu būvē un remontos. Tad arī nozarē strādājošie varētu savu darbību, tehnikas iegādi un darbinieku pieņemšanu ieskaitot, plānot ilgtermiņā.

Es patiešām ceru, ka Ministru prezidente, kurai no iepriekšējo amatu pienākumu pildīšanas ir labi zināmas lauku cilvēku problēmas, pati ķersies pie struktūras sakārtošanas, nevis lēmumu izstrādāšanu atstās Finanšu ministrijas ierēdņu ziņā, kuri, šķiet, nejūt atbildību par kopējo rezultātu.

Katru gadu nekvalitatīvie ceļi to lietotājiem rada 884 miljonus eiro (jeb 440 eiro uz vienu iedzīvotāju) lielus zaudējumus. Domāju, ka Latvija vairs nevar turpināt dzīvot tik izšķērdīgi, lauzt auto, riskēt ar cilvēku dzīvībām, negūt ienākumus. Stratēģiski pareizi ir nepārlikt problēmas un izdevumus uz nākamo paaudžu pleciem, bet ieguldīt ceļu sakārtošanā un būtiski samazināt nelietderīgus izdevumus.