Pēdējos gados Latvijas autoceļiem arvien lielākas problēmas sagādā mitrums un lietus. Ja agrāk par šķīdoni uz grants autoceļiem runāja pavasarī un rudenī, tad pērn ceļi bija pārmitrināti arī vasarā un pat ziemā. Kāpēc liels ūdens daudzums kaitē ceļiem, un ko var darīt, lai braukšanas apstākļus uzlabotu, intervijā “Autoceļu Avīzei” stāsta VAS “Latvijas Valsts ceļi” (LVC) Ceļu pārvaldīšanas un uzturēšanas pārvaldes direktors Aldis Lācis.

Kas notiek, ja uz autoceļa nonāk liels ūdens daudzums?

Nevar teikt, ka ūdens ceļiem tikai kaitē. Ūdens daudzos gadījumos ceļiem ir vajadzīgs, bet ar nosacījumu – ja tas ir saprātīgā daudzumā. Vasarā mitrums uz grants ceļa novērš putēšanu un nodrošina ceļa nestspēju. Ja ūdens ir par maz, ceļš izžūst, kā rezultātā uz grants ceļiem vasarā veidojas tā saucamās smilšu vannas. Nestspējas zudums pie palielināta un arī pie samazināta ūdens daudzuma ir vērojams gan uz grants, gan asfaltētajiem ceļiem.

Jebkurš ceļš ir jābūvē tā, lai konstrukcijas pamatā nenotiktu pārmitrināšanās, kas var rasties, ja ir palielināts nokrišņu daudzums, ja nav izbūvētas vai arī pienācīgi uzturētas  ūdens atvades sistēmas, vai arī ja ceļa segums ir ļoti novecojis. Tas attiecas gan uz grants segumiem, gan uz autoceļiem ar vecu, saplaisājušu asfaltu.

Ūdens daudzos gadījumos ceļiem ir vajadzīgs, bet ar nosacījumu – ja tas ir saprātīgā daudzumā. Vasarā mitrums uz grants ceļa novērš putēšanu un nodrošina ceļa nestspēju.

Kas notiek, ja ceļš ir pārmitrināts?

Vislielākās problēmas liels ūdens daudzums rada grants autoceļiem. 21.gadsimtā neviens grants segums nav gana labs, lai par to pārvietotos jebkāds transports jebkādā ātrumā. Lai cik labs ceļa profils arī nebūtu, grants segums (ar bitumenu nesaistīts ceļa segums) uzņem mitrumu un transporta ietekmē rodas asas bedres – jo vairāk un ātrāk transports pārvietojas, jo ātrāk tās tiek izsistas. Tāda ir šī seguma daba. Ceļam nožūstot, tas tiks nogreiderēts, un problēma būs atrisināta. Turpretī, kad ūdens jau ir pārāk daudz, sāk veidoties ar ūdeni pārsātināts maisījums (līdzīgs, kādu var redzēt cementa maisītājā), un ceļš kļūst neizbraucams. Grants ceļiem ir nepieciešama regulāra uzturēšana, jāuzved granti, jātīra grāvji, jāpļauj apaugums ceļu nodalījumu joslā. Un jārēķinās, ka pie ilgstošām lietavām, problēmas vienalga radīsies.

Kas ar autoceļiem notiek pavasarī, kad sākas atkusnis?

Rudenī liekais ūdens iekļūst ceļa konstrukcijā un zem tās ziemā sasalst, ceļi iegūst papildu nestspēju, tāpēc pastāvīga sala apstākļos nav nekādu masas ierobežojumu. Lai arī braucēji to tik ļoti neizjūt, ceļi sāk kļūt nelīdzeni. Grants ceļiem tas jūtams mazāk, bet asfaltētajiem – vairāk. Tas tādēļ, ka, ūdenim sasalstot, tilpums palielinās. Ja ceļam nav pietiekams salturīgais, jeb drenējošais slānis, atsevišķās vietās var veidoties sala izcēlumi. Pavasarī problēmu rada šo sasalušo ūdens masu atkušana, sevišķi, ja ir agrs pavasara atkusnis ar spēcīgu sauli, jo tā uzsilda asfalta segumu, atkušana ir nevienmērīga. Vispirms atkūst tā kārta, kas ir tieši zem seguma, un izveidojas tāds kā ūdens ieslēgums, jeb lēca. Transporta slodzes ietekmē asfalts šajās vietās var salūzt.

Vai šī problēma vairāk ir uz nesen vai senāk būvētiem ceļiem?

Pamatā tas notiek uz sen būvētiem ceļu posmiem, kuriem ir nepietiekams salturīgais slānis. Mums jau ir zināmi bīstamākie posmi, taču tas, kurā brīdī šīs “mīnas” nostrādās, ir atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem. Piemēram, pagājušajā ziemā pastāvīgs sasalums tā arī neizveidojās, bet šogad bija. Bet pie ļoti liela aukstuma sasalums zem ceļa var sasniegt divus metrus.

Var izklausīties neticami, bet šāds sasalums var pilnībā atkust pat pēc Jāņiem. Kas šīs atkušanas rezultātā notiek – ja rudenī mēs runājam par šķīdoni, tad pavasarī mēs aktuāli kļūst ceļu rūgumi. Ceļš pēc sasalšanas laižas vaļā, un ledus kristāli ir uzirdinājuši ceļa konstrukciju. To efektu var novērot, pavasarī pastaigājot pa dārzu – virskārtai atlaižoties, vietās, kas vasarā bija stingras, kājas grimst. Līdzīga problēma ir arī uz ceļa. Un šajā brīdī ceļam ir kritiski zema nestspēja.

Šis rūguma fenomens – totāli pārmitrināta un nestabila grunts no dziļajiem slāņiem pat uz asfalta virskārtas var izstumt dubļainas māla pļekas. Pie atvērtā tipa rūguma vietām uz grants ceļiem var iegremdēt diezgan garas kārtis – tas uzskatāmi parāda, cik nesaturīgs šādā vietā ir ceļš.

Pārmitrināšanās var rasties, ja ir palielināts nokrišņu daudzums, ja nav izbūvētas vai arī pienācīgi uzturētas ūdens atvades sistēmas, vai arī ja ceļa segums ir ļoti novecojis.

Ko darīt lai ceļi mazāk ciestu?

Mēs veicam aizsargājošus pasākumus, kas nereti autobraucējos izraisa lielu nepatiku. Pamatā šajos posmos tiek noteikti masas ierobežojumi, līdz minimumam tiek samazināts atļautais braukšanas ātrums, bet, ja runa ir par asfaltētu ceļa posmu, uz tā ber smilti. Lielākoties tas notiek uz reģionālajiem un vietējiem valsts ceļiem ar grants segumu, bet ir bijuši gadi, kad, piemēram, uz Daugavpils šosejas uzrūga visi pauguru gali. Nu jau ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi, ir atjaunota virskārta, problēmas šajās vietās nav atkārtojušās. Tas gan nenozīmē, ka neparādīsies atkārtoti.

Un kurā brīdī asfaltā veidojas bedres?

Pavasarī bedres masveidā rodas uz avārijas stāvoklī esošajiem ceļu posmiem. Tās rodas transporta slodzes ietekmē, sasalstot asfalta plaisās esošajam ūdenim.

No pavasara un rudens šķīdoņa uz ceļiem cieš uzņēmēji. Vai situācijai ir kādi risinājumi?

Tiem uzņēmējiem, kas grib Latvijā strādāt, ir jāapzinās grants autoceļu specifika un jāņem tā vērā, plānojot loģistiku. Ja lielas graudu glabātuves izbūvē pie švakā stāvoklī esoša vietējā ceļa, un plāno pavasarī koncentrētā veidā izvest lielus graudu apjomus, tad šķīdoņa apstākļos tas tomēr nesanāks. Latvijā ir ceļi, kuri nekad netiek slēgti, pie šādiem ceļiem graudu glabātuves arī jāveido. Vai arī, plānojot darbību, kas potenciāli varētu radīt lielas slodzes, jāveic ceļa posma pārbūve.

Jāsaka, ka mums ir stipri uzlabojusies sadarbība ar VAS “Latvijas valsts meži” (LVM). No vienas puses var nostāties pozīcijā – mums šo ceļu vajag nepārtraukti, taču prātīgāk ir pašiem nodarboties ar ceļu uzturēšanu. LVM savos mežos patlaban ļoti daudz nodarbojas ar gan ar ceļu izbūvi, gan to uzturēšanu, un labi saprot, ka ar loģistiku un plānošanu ir iespējams negraut pašu uzbūvēto. Saudzējot savus ceļus, viņi saudzē arī mūsējos. Mēs ar LVM arī slēdzam vienošanās līgumus par valsts vietējo ceļu izmantošanu, un viņi apņemas veikt ceļu atjaunošanu, ja viņu darbības ietekmē, izvedot kokmateriālus, tie tiek sagrauti. Viņi arī pieņem – ja pasliktinās apstākļi, un mēs liekam ierobežojumus, tad LVM uz kādu laiku atliek kokmateriālu izvešanu. Turpretī citi sūdzas, ka mēs traucējam un kavējam uzņēmējdarbību. Arī kūdras izstrādātājiem pļaujas laiks ir pavasaris, kad visā Eiropā palielinās pieprasījums. Arī ar viņiem mēs mēdzam slēgt sadarbības līgumus, kuros paredzēta maksa par ceļu atjaunošanu.

Vai mums ir informācija, cik daudz pārkāpumu ir masas ierobežojuma periodos?

Nē, šādu datu mums nav. Ierobežojumu izpildi kontrolē un uzskaiti veic Valsts policija.

Mums ir arī atsevišķi izņēmumi – bez operatīvā transporta masas ierobežojumi neattiecas uz svaigpiena izvedējiem un kritušo lopu izvešanas gadījumiem.