Ceļu projektēšana ir atbildīgs darbs, kurā, ja gadās pieļaut kļūdas, to noslēpt nav iespējams. Projektētājiem ir jāprot izprojektēt ceļu tā, lai, braucot ar mašīnu atļautajā ātrumā, būtu gan pietiekama redzamība veikt dažādus manevrus, gan arī, lai mašīna stabili turētos uz ceļa. Agrāk projekti tapa, ar roku tabulā rēķinot tangenšu garumus un riņķa loka lielumus, pēc tam to visu ar zīmuli izzīmējot uz milimetru papīra. Tagad to var daudz ērtāk izdarīt jau speciālā datorprogrammā. Lai ceļa projekts izdotos, galvenais ir saprast, ko vēlas sasniegt, nospraust mērķi, prast to kontrolēt un, protams, realizēt to. Mēs varam braukt pa labiem ceļiem, ja spējam par to samaksāt. Ir jāmāk izvēlēties atbilstoša metode, ko ieguldīt konkrētajā ceļu projektā, kā arī ir jāizvēlas tie maršruti, kuri ir prioritāte. Attiecīgās izvēles ir jāizdara sabiedrībai saprotami. Proti, kāpēc tiek taisīti tieši tie ceļi un to posmi nevis citi. Tā sarunā norāda projektēšanas uzņēmuma SIA Projekts 3 valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Roops. Viņš arī piebilst, ka realizējot ceļu projektus, līdzīgi kā citos gadījumos, ir jāprot komunicēt ar sabiedrību.

 Ar ko katrs ceļa būves projekts sākas?

Sākotnējās darbības, kuras notiek pie pasūtītāja, mēs, projektētāji varam tikai nojaust. Pirmais, ko mēs redzam, ir projektēšanas uzdevumus – tas, ko vēlas realizēt pasūtītājs. Attiecīgi mēs no projektēšans uzdevuma cenšamies saprast, kas tas ir par ceļu un kādas ir prasības. Tāpat ir jāsaprot veicamais darbu apjoms, jo tie ir atšķirīgi, piemēram, ceļa pārbūvei un ceļa segas pārbūvei. Vienkāršāk sakot, mēs saprotam, vai ir jāmaina arī trase, jāpārceļ krustojumi un jāveic citas būtiskas izmaiņas, vai arī ceļš paliek tajā vietā, kur līdz šim, un mums ir tikai jādomā par to, kā uzlabot ceļa klātnes kvalitāti. Tas ir pirmais, kam mēs pievēršam uzmanību, – saprast, ko pasūtītājs īsti grib un vai to var arī realizēt. Tālāk jau seko iepirkums, kurā iesniedzam savu piedāvājumu.

Tas ir pirmais, kam mēs pievēršam uzmanību, – saprast, ko pasūtītājs īsti grib un vai to var arī realizēt.

Vai dodaties arī dabā izpētīt konkrēto ceļu vai vietu?

Ir dažādas situācijas. Agrāk, kad internetā nebija plaši pieejamas kartes, piemēram, kadastra vai meliorācijas kartes, mēs braucām un apsekojām gandrīz katru objektu uz vietas, lai sajustu tā specifiku. Tagad to varam izdarīt arī virtuāli un lielu daļu informācijas var iegūt, neizejot no biroja. Uz objektu faktiski dodamies tad, kad ir noslēgts līgums.

Pēc līguma noslēgšanas, kas ir nepieciešams no pasūtītāju puses?

Ir nepieciešams projektu vadītājs, kas rūpējas, lai līgums tiktu pildīts. Tēlaini sakot, tā ir persona, no kuras var saprast, cik ļoti šis ceļš ir nepieciešams un kāds tas ir nepieciešams. Caur viņu mēs saņemam informāciju no pasūtītāja un arī nododam informāciju pasūtītājam. Projekta vadītājs ir viens no svarīgākajiem elementiem, lai realizētu ieceres.

Faktiski dzīvē pierādās tas, ka projektēšani ir nepieciešams ilgāks laiks nekā būvniecības darbiem.

Kādi speciālisti darbojas pie projekta, un  kādi ir pirmie soļi, uzsākot projektēšanu?

Sākot projektu, piedalās jau minētais projekta vadītājs, kurš pārzina visu lauku, ko sadala tālāk citiem speciālistiem: tiltu, ceļu, kanalizācijas, elektriķiem utt. Viņam arī ir zināms laika grafiks, kurā ir jāiekļaujas visiem apakšuzņēmējiem. Projekta vadītājam ir jānodrošina, lai visi laicīgi varētu saņemt sev nepieciešamo informāciju. Visam projektam ir jāsaliekas kopā kā puzlei. Sākumā ir izpēte dabā, tad seko topogrāfiskā uzmērīšana, ģeotehniskā izpēte, kuru laikā ir svarīgi iegūt precīzu un patiesu informāciju, jo uz šiem datiem tiek balstīti visi projekta risinājumi. Projektu salikt kopā nevar viens cilvēks, ir vajadzīga gan uzdevuma deleģēšana, gan arī precīza izpilde. Ja kādā no posmiem kaut kas nav precīzs, tad var ciest arī citi posmi.

Ja projektos kaut kas nav līdz galam izdarīts vai informācija precīzi nolasīta, rodas kļūdas, par kurām vēlāk ir jāsarkst un kuras jālabo.

Cik ilgs laika periods ir nepieciešams projektēšanai?

Ir nepieciešams aptuveni gads. Ja mēs vēlētos to izdarīt pusgada laikā, tad procesam ir jābūt savādāk regulētam. Paskatoties tuvākā vēsturē, VAS Latvijas Valsts ceļi (LVC) ir ņēmuši vērā mūsu ieteikumus, ka nevajag noteikt pārāk īsus termiņus, jo tad nav iespējams laicīgi pabeigt darbus. Faktiski dzīvē pierādās tas, ka projektēšani ir nepieciešams ilgāks laiks nekā būvniecības darbiem. Tas, protams, ir arī atkarīgs no projekta apjoma. Diezgan liels ir arī birokrātiskais slogs, kam ir jāiziet cauri, jo katram ir jāuzliek savs zīmogs, katram ir jāpārbauda. Proti, tiek veiktas dažādas ekspertīzes un tad vēl ir skaņojošās organizācijas, katra ar saviem iekšējiem uzstādījumiem. Viss tas beigu beigās ir jādara lielā steigā, tādēļ dažkārt ieviešas kļūdas, kuras ir ātri jālabo, jo, kamēr nav uzbūvēts, var vēl kaut ko labot.

Vai gadās, ka pasūtītāja vēlmes nesakrīt ar realitāti?

Ir bijis dažādi, tomēr lielākajā daļā gadījumu pasūtītāju pusē arī strādā kompetenti cilvēki. Piemēram, VAS Latvijas Valsts ceļi (LVC) pārsvarā jau projektēšanas uzdevumā ir nodefinējuši, kādas ir vēlmes, un mums atliek tikai tās realizēt. Varbūt ir atsevišķi punkti vai uzstādījumi, kas ir pretrunā viens ar otru, bet ar tiem mēs tiekam galā..  Projektēšanas uzdevuma precizēšanas fāze ir diezgan ilga. Ir nepieciešami aptuveni trīs mēneši, lai saprastu, kas projektēšanas uzdevumā ir prasīts. Ja runājam par pašvaldībām, tajās, kur ceļu pārbūves darbi notiek biežāk, arī jau ir izveidojusies kompetence šajos jautājumos.

Šobrīd jaunajiem projektētājiem ir jāzina vairāk nekā agrāk un jāmāk darboties attiecīgajās programmās.

Cik liela ir konkurence iepirkumos?

Pietiekami liela, lai neļautu atslābt. Uz katru iepirkumu piesakās pieci līdz septiņi pretendenti.

Vai ir atšķirības starp Latviju un citās valstīm attiecībā uz ceļu projektēšanu?

Igaunijā ceļu projektēšana noris diezgan līdzīgi kā Latvijā. Ir Ceļu administrācijas, kas pasūta projektus un liek tos publiskajā tirgkonkursa kārtībā. Arī konkurence tur ir pietiekami liela, darbojas vairāki Skandināvijas uzņēmumi, kas lielā mērā nosedz projektēšanas tirgu Igaunijā. Katrā ziņā ilgtermiņā mums nebija finansiāli izdevīgi darboties Igaunijā. Ir jāzina arī viņu valoda, protams, var komunicēt angļu valodā, tomēr, ja vari ieplūst viņu vidē, tas ir liels pluss. Lietuvā tas ir vēl izteiktāk, tur mēs īsti pat netikām pie darbošanās. Lietuvieši visās nozarēs ir nekaunīgāki un vairāk sargā savējos.

Vai Latvijā ir kādas īpatnības ceļu projektēšanā un būvniecībā?

Varbūt viena no īpatnībām ir vietējo materiālu izmantošana ceļu būvniecībā, piemēram, smilts, grants, līdz ar to būs arī lētāk. Mēs esam pārņēmuši labas prakses no Vācijas un Skandināvijas valstīm. Man šķiet, ka, arī braucot pa ceļiem, nav tā,  ka ceļu platumos, apzīmējumos vai ceļa zīmju standartos būtu kādas būtiskas atšķirības.

Protams, ka nozarei nav patīkami dzirdēt, ka naudas nebūs. Tomēr gribētos dzirdēt no valdības un Saeimas, ka viņi dara visu, lai nebūtu jāpārmet šis kūlenis.

Kā tehnoloģijas un inovācijas ir ietekmējušas jūsu nozari?

Pamatprincipi ceļu projektēšanā ir palikuši tie paši. Sākumā ir jāuzzīmē plāns – garenprofila griezums, kādreiz to darīja ar zīmuli, tagad to dara datorā. Ņemot vērā šā brīža iespējas, ir paaugstinājušās prasības attiecībā uz precizitāti. Tas, protams, uzlabo sagaidāmo rezultātu, bet arī sadārdzina procesu, jo mums ir jāpērk dārgas programmas, kuru cenas ir augstas. Tāpat aug arī darbaspēka izmaksas. Kopumā tehnoloģijas palīdz, bet ir jābūt arī kvalificētiem darbiniekiem, kas ar tām spēj efektīvi darboties. Šobrīd jaunajiem projektētājiem ir jāzina vairāk nekā agrāk un jāmāk darboties attiecīgajās programmās.

Vai esat domājuši, ko darīsiet pēc 2020. gada, kad iespējams finansējuma samazinājums ceļa būves projektiem? Kāds ir jūs plāns B?

Mūs tas skars vistiešākā veidā. Vai nu mēs sēdēsim bez darba, vai arī būs plāni un kaut ko darīsim. Ja darba būs mazāk, tad noteikti mēģināsim vairāk skatīties apkārt, ko varētu darīt. Krīzes laikā, kad samazinājās darba apjomi, ļoti daudzi mēģināja uzsākt darbību citās valstīs, tomēr realitātē tas nav tik vienkārši. Arī darbiniekiem nav lielas vēlmes doties prom un strādāt citur, atstājot savu ģimeni, bet, ja dzīve piespiež, tad ir jāpielāgojas. Protams, ka nozarei nav patīkami dzirdēt, ka naudas nebūs. Tomēr gribētos dzirdēt no valdības un Saeimas, ka viņi dara visu, lai nebūtu jāpārmet šis kūlenis. Es uzskatu, ka mums katram ir jādara savs darbs. Vienīgais, ko es varētu darīt, lai mēģinātu saglābt nozares finansējumu, ir runāt par šo jautājumu vai piketēt. Tomēr diez vai mums ar savām zināšanām būtu jāiet uz iela un otrādi – tiem, kas lemj par finansējumu, būtu jānāk projektēt. Ja katrs darīsim savu darbu atbildīgi, tad būs arī labāks rezultāts.