Pastiprināta kontrole, sodi un informatīvās kampaņas uzlabo satiksmes drošību, taču ar to ir par maz. Jāpanāk, lai cilvēki paši to apzinās un attiecīgi uzvedas dienu no dienas, atzina VAS „Ceļu satiksmes drošības direkcijas” (CSDD) Biķernieku kompleksās sporta bāzes direktora vietnieks, drošas braukšanas speciālists Normunds Lagzdiņš.

Kas ir drošas braukšanas apmācības?

Latvijā drošas braukšanas apmācība, atšķirībā no atsevišķām Eiropas valstīm, nav obligāta. Tomēr mūsu pieredze liecina, ka interese par tām ir liela, it īpaši ziemas sezonā. Parasti šīs apmācības ietver pāris stundu teoriju un četru stundu braukšanu trasē. Praktiskajai daļai nav svarīgi laika apstākļi un ceļa segums. Svarīgākās ir prasmes, braucot pa ceļu – stūrēšana, bremzēšana, distance, ātrums un pagriezieni.

Ir jāsaprot, ka droša braukšana nav viena, divas vai trīs lietas, kuras izpildot, viss būs kārtībā. Tā sastāv no daudzām lielākām un mazākām komponentēm, kas ietekmē to labo sajūtu, braucot ar automašīnu un pārliecību, ka, atrodoties uz ceļa, zināsiet, kas kurā mirklī ir jādara – jāgāzē, jābremzē vai jāizspiež sajūgs.

Vai šādas zināšanas ir vajadzīgas katram autovadītājam?

Es uzskatu, ka katram braucējam nenāktu par ļaunu ik pa laikam atsvaidzināt gan zināšanas, gan iemaņas. Tās ir specifiskākas praktiskās iemaņas, kuras autoskolās nemāca un kuras sākumā, ņemot vērā Eiropas autovadītāju apmācību standartus, nemaz nav vajadzīgas. Taču tad, kad tiesības ir jau kabatā, jādomā, kā paaugstināt savu braukšanas māku, pasargājot sevi un citus no nevēlamām situācijām, kas var rasties uz ceļa. Statistikas par to, cik avārijas situāciju dienā ir uz Latvijas ceļiem, nav. Ir informācija par reģistrētajām avārijām, taču avārijas situāciju ir krietni vairāk. Tas nozīmē, ka braucēji tiek galā. Taču ne visi. Ir, protams, avārijas, no kurām nav iespējams izvairīties, bet ir arī tādas, no kurām izvairīties ir ļoti vienkārši – neskriet tik ātri, nebraukt tik tuvu, savlaicīgi nobremzēt, paskatīties ne tikai uz to ceļa daļu, kas ir priekšā, bet uz malām, mēģināt noprognozēt citu autovadītāju rīcību.

Vai sodi uzlabo satiksmes drošību?

Protams, kontrole un sodi ir daļa no ceļu satiksmes drošības uzlabošanas. Citādi uz ceļiem valdītu visatļautība. Taču, izmantojot izglītojošās kampaņas, ir jāturpina autovadītājiem atgādināt būtiskas lietas. Esmu pārliecināts, ka tās dod lielu efektu, bet diemžēl savā darbībā nereti ir īslaicīgas. Ir jābūt pastāvīgam spiedienam, lai uzmanībai pret satiksmes drošību neļautu atslābt. Interese par satiksmes drošības uzlabošanu, braukšanas prasmju pilnveidošanu no autobraucēju puses ir liela. To pierādīja pagājušajā gadā un šogad organizētās drošas braukšanas konsultācijas. Pērn tajās piedalījās 1500 cilvēki, kas paklausījās teoriju, saņēma atbildes uz interesējošiem neskaidrajiem jautājumiem. Tās bija brīvprātīgas bezmaksas konsultācijas. Un atsaucība bija tik liela, ka mēs nevarējām apmierināt pieprasījumu. Pašlaik laika apstākļu dēļ konsultācijas ir atceltas, bet, ziemai atgriežoties, tiks atsāktas. Jāseko līdzi informācijai.

Statistika ir kliedzoša, uz Latvijas ceļiem joprojām ir daudz bojāgājušo. Kāpēc?

Mēs nevaram identificēties ar “visiem”. Tā ir cilvēku daļa, kuri tādi vienkārši ir, un ar kuriem ir jāstrādā pastiprināti. Tie nav visi cilvēki. Tie ir tie, līdz kuriem sociālās kampaņas nav aizsniegušās. Daļa cilvēku savu dzīvību un veselību nevērtē pārāk augstu. Šajos tumšajos mēnešos staigā bez atstarotājiem, sevi pakļaujot nevajadzīgam riskam.

Policijas reidi apliecina, ka cilvēki zina, ka jānēsā atstarotāji, taču nedara to. Viņiem šķiet, ka uz viņiem tas neattiecas – tāda nevērība un ignorance.

Vai Latvijā velobraucēji var justies droši?

Man personīgi velobraucēji simpatizē. Vismaz Rīgas robežās rodas iespaids, ka viņi lieto ķiveres, velk pamanāmu apģērbu, ir lampiņas, atstarotāji. Lielākā daļa, kas ikdienā pārvietojas ar velosipēdiem, sevi uzskata par pilnvērtīgiem satiksmes dalībniekiem un rūpējas, lai ir redzami.

Ja velobraucēju skaits pieaug, autovadītājiem ir jādomā, kā būt tolerantiem pret šiem mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem, kā šo kustību, piemēram, pilsētā radītu tā, lai velobraucēji nesagādātu problēmas autovadītājiem un otrādi. Šobrīd mums veloinfrastruktūra nav konsekventa – ir veloceliņi uz ietvēm, ir veloceliņi uz brauktuvēm, nav veloceliņu vispār. Tad nu jādomā līdzi, kur drīkst braukt. Nav vienotas koncepcijas velobraucēju kustības nodrošināšanai pilsētās, bet arī šīs lietas attīstās.

Pēdējā CSDD kampaņa ir par mobilo ierīču lietošanas bīstamību pie stūres. Vai tas jau nav kļuvis par grūti atmetamu paradumu?

Modernās tehnoloģijas ienāk mūsu dzīvēs milzu soļiem. Parādās jaunas iespējas, kā strādāt attālināti no biroja, mājām. Tas viss ir tik vilinoši, ka savā ziņā veicina šo ierīču lietošanu pie stūres. Runāt pa telefonu braukšanas laikā bez brīvroku sistēmas nekad nav bijis atļauts. Mobilais telefons jau gadus 20 ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un šobrīd telefons ir teju katram, nereti pat divi. Problēma ir tajā, ka līdz šim nav bijušas izglītojošas un audzinošas kampaņas, vai pastiprinātas kontroles/soda sistēmas. Pieķert šādus autovadītājus nav grūti. To varētu darīt ar tām pašām kamerām, kas šobrīd policijas mašīnām ir priekšā un aizmugurē – noliekot tās sānu logos. Katrā krustojumā būtu pārkāpēji.

Taču medaļas otra puse ir neatliekamas situācijas. Ja 10% vai pat 5% autovadītāju būtu jānobrauc ceļa vai ielas malā, lai atbildētu uz neatliekamu zvanu, tiktu paralizēta satiksme. Nereti nemaz nav tādas vietas, kur apstāties, un tas var būt bīstami.

Vienīgais risinājums ir brīvo roku sistēma, ar kuru nu jau aprīkota liela daļa automašīnu. Austiņas var apgrūtināt dzirdamību ārpusē, taču iespēju šos noteikumus ievērot ir plašas.

Ieradums ir aizgājis pārāk tālu, tas ir kļuvis bīstams.

Kā jūs vērtējat automašīnu tehnisko stāvokli, kontroli? Tā ir pietiekama?

Lai piedalītos satiksmē, mašīnai reizi gadā ir jāveic tehniskā apskate. Normāli būtu, ja mašīna atbilstošā tehniskā kārtībā būtu visu gadu, nevis tikai uz to brīdi, kad šī tehniskā apskate jāiziet. Ļoti liela daļa automašīnu īpašnieku dara tieši tā. Protams, jaunām mašīnām dabiskais nolietojums ir lēnāks, taču 10 un vairāk gadus vecām automašīnām nolietojums ir straujāks un to uzturēšanai atbilstošā tehniskā kārtībā ir vajadzīgi vērā ņemami resursi. Tā ir cilvēku apziņa – kā kurš pret savu mašīnu attiecas, cik augstu vērtē savu dzīvību un veselību. Manā skatījumā tehnisko apskati vajadzētu vēl stingrāku, nopietnāku.

Tāpat esmu novērojis, ka liela daļa autovadītāju cenšas tehnisko apskati iziet pirms 1. decembra vai uzreiz pēc 1. decembra. Tas tādēļ, ka viņam īpašumā ir labas kvalitātes ziemas vai vasaras riepas, ar kurām tehnisko apskati varēs iziet bez problēmām, bet ar sliktākām riepām būtu problēmas. To ir ļoti grūti nokontrolēt.

Riepu stāvokli policija sevišķi nekontrolē. Vai tas būtu jādara?

Ir bijuši un notiek reidi. Pagājušajā gadā tie bija arī neilgi pēc mūsu drošas braukšanas konsultācijām, kuru laikā mēs visu dalībnieku automašīnām veicām riepu protektoru dziļuma mērījumus un pārbaudījām riepu ražošanas gadu. Ļoti daudziem bija pārsteigumi, piemēram, ka nupat nopirktas jaunas riepas patiesībā ir 5 – 6 gadus vecas. Tāpat ar protektoru dziļumu – visas mašīnas veica vienu uzdevumu – vienādā ātrumā noteiktā vietā bremzējot, bremzēšanas ceļi būtiski atšķīrās. Jo labākas ir riepas, jo apstāšanās ir ātrāka.

Kā pārbaudīt riepu protektoru dziļumu?

Ļoti vienkārši – ir primitīvi atslēgu piekariņi, ar kuriem izmērīt. Sliktākajā gadījumā var ar lineālu vai bīdmēru. Ja ziemas riepai tas ir 4 mm vai mazāks, ar tādām riepām braukt nevar. Vizuāli 3 vai 4 mm ir grūti atšķirt. Jaunai riepai, atšķirībā no ražotāja, ir 9 vai 10 mm.

Kāpēc jauna riepa, kas ir 5 gadus veca, ir slikta?

Noteikti nevar apgalvot, ka slikta. Uzskats par gumijas novecošanu un tās fizikālo īpašību zudumu nāk no laikiem, kad riepu ražošanas procesi bija daudz primitīvāki. Mūsdienu riepu gumijas sastāvos aizvien lielāku īpatsvaru ieņem mākslīgi radīti, sintētiski komponenti, kuru tehniskie raksturojumi krietni pārsniedz dabīgā kaučuka pamatīpašības. Turklāt visi vadošie riepu ražotāji paredz krietni garāku riepu garantijas laiku, ar nosacījumu par atbilstošu glabāšanu un periodisku kontroli specializētos riepu servisos. Jebkurā gadījumā, jauna, 5 gadīga riepa būs labāka un drošāka par lietotu riepu ar nezināmu izcelsmi.

Vai visas sezonas riepas ir drošas?

Joprojām daudzi autobraucēji un autobraucējas vēlas iegādāties “vissezonas” riepas. Iemesli ir dažādi – mazs nobraukums ziemas periodā, informācijas trūkums. Lai gan visizplatītākā ir vēlme ietaupīt, respektīvi – nepirkt vasaras riepas! Likumīgi aizliegt to nevar, jo ziemas braukšanai ir obligātais “m+s”, bet vasarā visas riepas ir apaļas un melnas (ar nosacījumu – bez radzēm). Ziemas riepu optimālas darbības temperatūras diapazons ir līdz +10 C, lielākās temperatūrās pieaug gan rites pretestība, gan nodilums, būtiski samazinās to veikstpēja kritiskās situācijās. Tātad sanāk ka, tas, kas der visam, tā īsti neder nekam. Ziemas un vasaras sezonām ir atšķirīgs gumijas sastāvs, atšķirīgi protektori. Tomēr katram ražotājam savā piedāvājumā ir iekļauti modeļi “all season”, “4 season” vai tamlīdzīgi, kas kā likums ir dārgāks par standarta ziemas vai vasaras riepu. Un protams, tur jābūt apzīmējumam “m+s”. Šis apzīmējums bieži ir sastopams arī Eiropas tirgum neparedzētiem atzītu ražotāju modeļiem, kas parasti ievesti no ASV. Otra galējība ir nezināmas vai grūti nosakāmas izcelsmes riepas, kuru vasaras modeļi dižojas ar “m+s” un visdrīzāk ziemā ir galēji bīstami.

Izvelkot vidējo, kas sanāk? Es to parasti salīdzinu ar apaviem – vai ir tādi, kas der gan vasarā, gan ziemā? Jā – gumijas zābaki, kuros vasarā svīst kājas, bet ziemā ir auksti. Līdzīgi ir ar vissezonas riepām, kas nenodrošinās patiesi komfortablu un drošu braukšanu ne vasarā, ne ziemā. Tā ir mana personīgā pārliecība. Katrs lai izdara secinājumus un lemj pats.

 Kas vēl varētu uzlabot drošību uz ceļa?

Ja paskatāmies statistikas datus, kampaņu aizsniedzamība ir liela. Cilvēki tās pamana, bet nepieņem zināšanai, tā īsti neaizdomājas.

Pretalkohola kampaņas taču iedarbojas. Komplektā ar lieliem sodiem, tiesību zaudēšanu.

Šīs kampaņas, kas saistītas ar nebraukšanu dzērumā, strādā labi un rezultāti ir tad, ja video ir skarbi, asiņaini. Diemžēl kampaņām jābūt tādām, jo tikai tādas aiziet līdz cilvēku apziņai. Vainadziņš un pārsvītrota alus pudelīte nestrādā. Tas raksturo sabiedrību. Jāparāda vismelnākajā krāsā, lai cilvēki aizdomātos.

Cilvēkus biedē arī iespējamā tiesību zaudēšana. Ja autovadītājam šo iespēju atņem, viņš izjūt lielu diskomfortu. Turklāt pēc tam ir jāliek eksāmens, kas nav viegli.