Runājot par ceļubūves kvalitāti, ir divi jēdzieni – kvalitātes kontrole un kvalitātes nodrošināšana. VAS „Latvijas Valsts ceļi” (LVC) nodrošina abus. Tikai tā ir iespējams panākt kvalitatīvu rezultātu, saka LVC valdes loceklis Edgars Strods.

Ar ko atšķiras kvalitātes kontrole un kvalitātes nodrošināšana?

Kvalitātes kontrole ir kontrolējošā testēšana – piemēram, izejmateriāliem, gatavam ceļu segumam. Savukārt kvalitātes nodrošināšana ir visaptverošs process, kurā ietilpst arī kvalitātes kontrole. Mēs sekojam līdzi visam būvniecības procesam – no paša sākuma līdz beigām. Jo viena lieta ir kontrolēt, bet cita − sekot visam līdzi.

Būvniecības regulējums nosaka, ka būvniekam pašam ir jākontrolē būvdarbi un objekts jānodod labā kvalitātē. Bet mums kā gādīgam un rūpīgam pasūtītājam tomēr ir pienākums sekot līdzi, kā tas viss notiek. Mūsu mērķis ir panākt, lai būvnieks būvniecības procesam seko līdzi cītīgāk, izvēlas labākus materiālus, un beigu beigās – lai gatavais produkts ir atbilstošs. Protams, pie kvalitātes nodrošināšanas jāstrādā visiem – gan būvniekam, gan pasūtītāja pārstāvim – būvuzraudzībai.

Kā tiek realizēta kontroles nodrošināšana?

Mums jau vairākus gadus ir prasība, ka būvdarbu procesā (būvlaukumā) piedalās mūsu pārstāvji – būvuzraudzības komanda, kas sastāv no vairākiem darbiniekiem. Konkursa kārtībā tiek izraudzīts pieredzējis un prasmīgs būvinženieris ar attiecīgu kvalifikāciju, kā arī ceļu būvuzraugs, kuram šajā objektā būvniecības laikā ir pilnas slodzes darbs. Mēs arī pastāvam uz to, lai šie būvuzraugi netiktu mainīti, jo cilvēks, kas seko līdzi būvniecības procesam no paša sākuma, ir viskompetentākais. Ielēkt iekšā projektā un to pārņemt kaut kādu apstākļu dēļ, protams, var, tomēr cenšamies, lai tā nenotiktu. Tiltu būvniecībā noteikti tiek piesaistīts tiltu būvuzraugs – sertificēts speciālists tieši šajā jomā. Ja ir paredzēti kādi komunikāciju būvdarbi (elektrotīkli, ūdensapgāde, kanalizācija), tad mēs piesaistām arī atbilstošus komunikāciju būvuzraugus. Tas, ar ko mēs kā pasūtītājs šobrīd nodrošināmies, ir augsti profesionāla komanda, kura veic būvuzraudzību pasūtītāja labā.

Pasūtītājs, protams, veic arī savas pārbaudes, tai skaitā kontrolē savus būvuzraugus.

Un kā notiek kvalitātes kontrole?

LVC ir sava akreditēta Ceļu laboratorija, kas veic visu ceļu būvniecības objektu noslēguma pārbaudes. Taču kontrolmērījumus mēs veicam arī citos būvniecības etapos. Nu jau vairākus gadus mēs realizējam arī neplānotās pārbaudes – laboratorijas speciālisti aizbrauc un nebrīdinot paņem būvmateriālu paraugus. It sevišķi šādas pārbaudes praktizējam asfaltbetona rūpnīcās. Jau gadu mums ir tāda prasība, ka ir jābūt iespējai paņemt visus asfaltbetona izejmateriālus – smilts, šķembu, minerālmateriālu, bitumena vai aizpildītājpulvera paraugus. Šī prasība ir aprakstīta būvdarbu līgumā un tiek respektēta. Līdz ar to mēs ne vien pārbaudām, vai gala produkts ir kvalitatīvs, bet pārliecināmies, ka kvalitatīvs gala produkts tiek gatavots no kvalitatīviem izejmateriāliem. Ja jau sastāvdaļas, izejmateriāli ir labi, tad maisījumu var sagatavot pietiekoši kvalitatīvu.

Pavasarī veicam asfaltbetona rūpnīcu inspekcijas. Mums kā pasūtītājam jāzina, ar ko varam rēķināties − vai ir atbilstošs aprīkojums, vai rūpnīca ir aprīkota arī ar digitālajām vadības sistēmām, kas zināmā mērā novērš tā saucamo cilvēcisko faktoru asfaltbetona masas ražošanas laikā. Asfalts ir dārgākais un nopietnākais produkts, tāpēc gan būvniecībā, gan ražošanā tieši asfaltam pievēršam vislielāko uzmanību.

Kādi ir kvalitātes testu rezultāti?

LVC būvniekiem ir izvirzījuši ļoti augstas prasības. Līdz ar to atsevišķos gadījumos arī tiek konstatētas neatbilstības. Tomēr es vēlos uzsvērt, ka neatbilstības nav sistēmiskas. Ja vienā objektā, lai salīdzinātu gala produktu, mēs analizējam 60 urbumu rezultātus, un trīs no tiem ir ar nelielām atkāpēm no specifikācijām, tas nenozīmē, ka objekts kopumā ir brāķis. Bet atkāpes ir, līdz ar to mēs uzskatām, ka ir jāanalizē, kāpēc tas tā notiek. Ja testi neatbilst prasībām, būvniekam tiek piemērotas dažādas soda sankcijas – līgumsods vai garantijas termiņa pagarinājums. Mēs ļoti rūpīgi sekojam, lai nebūtu tā, ka kādam uzņēmējam piemēro vienu, kādam otru – mūsu sistēma ir piemērot līdzīgus sodus.

Līgumsods tiek atvilkts no samaksas par padarīto?

Jā, ieturēts. Tas tiek aprēķināts, atkarībā no neatbilstības. Tas notiek gadījumos, ja atkāpes ir pavisam nelielas un nav jāveic pārbūve.

Kādas ir biežākās neatbilstības jūsu veiktajos testos?

Kā piemēru varu minēt granulometrijas neatbilstību. Mēs esam pasūtījuši konkrēta izmēra šķembu maisījumu. Atlikumam uz sieta jābūt 20-30% robežās, bet tas izrādās ir 16%. Pat ar visu pielaidi tas neatbilst prasībām. Ceļa ilgmūžību tas neietekmē, bet tas tomēr nav tas, ko mēs prasījām. Līdz ar to tiek piemērots līgumsods. Iemesls tam varētu būt tāds, ka sezonas vidū pēc šķembām un maisījumiem ir ļoti liels pieprasījums. Tad karjeri reizēm nespēj kvalitatīvi sagatavot maisījumus. Šķembas ir tādas pašas, bet, atbilstoši specifikācijām, ir jābūt zināmam sastāvam. Cenšoties to saražot pēc iespējas ātrāk, gadās nobīdes.

Cita lieta, kas saistīta ar visai raksturīgu defektu, ir asfaltbetona paliekošā porainība. Ja atkāpe ir minimāla, tad tas lielākoties nenozīmē, ka noteikti radīsies defekts. Tikpat labi var gadīties, ka šis posms nokalpos 20 un pat 50 gadus, un neviens nepamanīs, ka paliekošā porainība nebija tāda kā prasīts. Tomēr atsevišķos gadījumos tā neatbilst prasībām. Kā jau sākumā teicu − no 60 urbumu paraugiem pāris neatbilst. Daudzos gadījumos kvalitāte būtiski necieš, tomēr mūsu kā pasūtītāja prasības visiem ir vienādas. Posmam, kurš prasībām neatbilst, mēs palielinām garantijas laiku – pagarinām par gadu vai diviem, atkarībā no tā, cik liela ir atkāpe no prasītā. Līdz ar to, ja šajā posmā tiks konstatēta risu veidošanās vai cits defekts, būvniekam par savu naudu šo posmu nāksies pārbūvēt.

Garantijas termiņš, kādu nosakām visiem rekonstruētajiem ceļiem, ir pietiekoši garš, lai mēs varētu konstatēt būvniecības laikā izveidojušos brāķi. Pie lielas intensitātes ceļa virskārtu vajadzētu mainīt jau nākamo 7-8 gadu periodā.

Kādas, saskaņā ar LVC līgumiem, ir garantijas prasības?

Tiem objektiem, kurus būvējam pēc būvprojekta, ir 5 gadi. Tur, kur pēc vienkāršotā būvprojekta (seguma atjaunošana) – 3 gadi. Tās ir tipveida prasības, kuras atsevišķiem posmiem mēs reizēm palielinām.

Vai garantijas laikā arī tiek konstatētas kādas problēmas?

Jā. Tas nav sistēmiski, bet lielāki vai mazāki gadījumi ir. Būvnieki atšķiras. Ar vieniem viss ir skaidrs – brāķis tiek izlabots bez ierunām, bet ir gadījumi, kuros būvnieki iebilst − es visu izbūvēju pēc projekta, un visas pārbaudes liecināja, ka darbs ir paveikts kvalitatīvi, tāpēc šobrīd redzamie defekti nav mana vaina. Taču garantijas saistībās ir pilna atbildības uzņemšanās par šo objektu.

Šogad sadarbība ar uzņēmējiem, manuprāt, bija laba – vienā ceļa posmā tika konstatēti defekti, uzņēmējs nestīvējoties veica virsmas apstrādi visam posmam. Ikvienā ražošanas procesā var gadīties kaut kāds brāķis, neatbilstība. Būtiskākais ir tas, lai sadarbība starp pasūtītāju un būvnieku būtu pietiekoši konstruktīva un brāķis tiktu izlabots. Ja sākas strīdi, tad, protams, mēs jūtam, ka jau materiālu kombinācijā kaut kas nav bijis labi. Ja uzņēmējs bez ierunām labo savas kļūdas, tas nozīmē – viņam nebija nolūka saražot nekvalitatīvu produktu. Attiecīgi gala rezultātā gan mēs, gan viņi gribam, lai šie autoceļi būtu kvalitatīvi un kalpotu pietiekoši ilgi.

Vai var būt arī tā, ka visas pārbaudes ir kārtībā, projekts tiek nodots, bet piecu gadu laikā vienalga kaut kas notiek?

Protams, jo nav metodoloģijas un iespējas pārbaudīt pilnīgi visu. Uz vienu joslas kilometru tiek veikts urbums vai vairāku urbumu sērija, un tie arī tiek pārbaudīti. Turpat blakus var gadīties kāds neveiksmīgs posms, kuru mēs nepārbaudām. Piemēram, kādā posmā masa nebija pietiekami atdzisusi, kaut kas iebiris kravas kastē, vai vēl kaut kas būvniecības procesā nav ticis pamanīts. Tomēr būvnieks jebkurā gadījumā uzņemas atbildību par visu šo objektu. Neskatoties uz izciliem kvalitātes pārbaužu rādītājiem, garantija ir garantija – ja kaut kur gadījies brāķis, tas jālabo.

Protams, virzāmies uz to, lai objektu varētu pārbaudīt pēc iespējas plašākā diapazonā.

Gandrīz visos mūsu objektos (pat tajos, kuros asfaltējamais objekts ir bijis salīdzinoši neliels) mēs veicam pārbaudi uz paliekošajām deformācijām – risu veidošanās testu. Tam ir speciāla iekārta, kas ar mehānismu palīdzību ar noteiktu svaru „pārbrauc” attiecīgajam segumam 10 000 reižu, pārbaudot – veidosies rises vai neveidosies. Risu veidošanās process uz ceļa ir dabisks, bet tas nedrīkst pārsniegt zināmu lielumu. Tā ir atkal nedaudz cita pieeja − gatavā produkta pārbaude. Bet ir jāsaprot, ka mēs nevaram 20 km garu ceļu saurbt ik pēc 10 metriem. Kontrolei ir jābūt saprātīgai.

Būvnieki nereti pārmet nepietiekamo projektu kvalitāti. Ko LVC šajā sakarā dara?

Jā, piekrītu − šobrīd vislielākās pūles ir jāpieliek tieši pie projektu kvalitātes uzlabošanas. Un mums ir jāsāk pašiem ar sevi − ir jāpaaugstina prasības ceļu projektētājiem. Ir jāpaaugstina projektētāju atbildība, un tas pamazām arī notiek. Jaunajos līgumos atbildība tiek piesaistīta zināmām finanšu sankcijām, lai arī tas ne vienmēr ir vienkārši izdarāms. Taču mēs ceram, ka tā rezultātā aptuveni divu gadu laikā projektēšanas līmenis paaugstināsies.

Būtiska problēma projektēšanā ir nevīžīgums vai neuzmanība. Piemēram, atsevišķos rasējumos ir minēti vieni skaitļi un parametri, bet specifikācijās – citi, daudzumu sarakstos – vēl savādāki. Tad, kad tas viss nonāk pie būvniekiem, viņi nesaprot, ko no viņiem grib. Tas ir nekvalitatīvi izstrādāts projekts, kurā sarakstītais nav ticis kontrolēts. Es pieļauju, ka šāda situācija rodas, ja viens cilvēks gatavo vienu daļu, otrs – otru, un nav cilvēka, kas tam visam iziet cauri, pārbauda un paraksta. Parakstīt varbūt paraksta, bet vai pārbauda… Taču pārbaude ir būtiska!

Tas, kas jau ir uzlabojies − arvien mazāk nepilnību ir ģeotehniskajā izpētē. Šobrīd šķiet, ka tā jau ir pagātne, kaut gan joprojām ir atsevišķi projekti, kur mēs ar to saskaramies un cīnāmies. Situācija, kuru mēs esam izskauduši – kad projektā iekļauti konkrētu ražotāju izejmateriāli. Pērciet no šī, būvējiet ar šo! Tas publiskajos iepirkumos nav pieļaujams. Ir jābūt definīcijai – ko tu vēlies un jābūt aprakstam, kādiem parametriem jāatbilst.

Vai būvniecība vienmēr notiek precīzi pēc būvprojekta?

Šogad stājās spēkā jaunais Būvniecības likums, kas nosaka, ka visām sabiedriskajām būvēm ir jāveic autoruzraudzība. „Latvijas valsts ceļi” obligāto autoruzraudzību pēc pašu iniciatīvas veic jau kopš 2013. gada nogales. Autoruzraudzības galvenā funkcija ir sekot līdzi būvniecības procesam, lai objekts tiktu izbūvēts atbilstoši projektam.

Autoruzraudzība (bez projekta ekspertīzes un būvuzraudzības) ir vēl viens kontroles instruments būvniecības procesā. Arī projekta autors ir atbildīgs par galarezultātu, un nav tā, ka viņš atdot pasūtītājam būvprojektu – tālāk pats izdomāsi, kā uzbūvēt. Es uzskatu, ka ar autoruzraudzību mēs esam ieguvuši ļoti pozitīvas lietas − projekta autori piedalās būvniecības procesā. Viņi redz, kādas kļūdas, iespējams, ir izdarījuši, un dzird, ko par viņu darbu saka būvnieks.

Vai mēdz gadīties, ka būvniecības gaitā tiek veiktas izmaiņas būvprojektā? Kādas?

Ceļu būvniecībā izmaiņas ir neizbēgamas. Turklāt izmaiņas ir iespējamas pat pie viskvalitatīvākā projekta. Tāpat kā mēs nevaram notestēt katru ceļa posmiņu, tā projektētājs nevar ģeotehnisko izpēti veikt pilnībā. Reizēm, „attaisot” ceļu, var atklāties visādi brīnumi.

Mūsu kompleksais mērķis ir paaugstināt būvprojekta kvalitāti, lai mēs būvniecību varētu realizēt pēc iespējas tuvāk pamatprojektam.

Tāpat intensīvi cīnāmies ar neatbilstībām darba daudzumu sarakstos. Katra nepieciešamība veikt tajos izmaiņas tiek ļoti rūpīgi analizēta.

Vai būvuzraugu profesionālais līmenis ir pietiekams?

Kopumā profesionālais līmenis ir labs. Taču, līdzīgi kā citās jomās, ir gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri. Nedaudz kādam pieklibo attieksme pret darbu. Atsevišķos gadījumos mēs esam pamanījuši, ka ir zinoši cilvēki, bet darbu viņi neveic pienācīgi rūpīgi un ar pienācīgu atbildības sajūtu. Grūti jau pārslēgties – daudzus gadus viņi vienkārši parakstījuši darba aktus, izpilddokumentāciju, un pazuduši − aizlidojuši uz nākamo objektu. Šobrīd būvuzraugam ir jāpārslēdzas uz citu darba ritmu un to, ka viņa uzdevums nav tikai formāli parakstīt dokumentus. Viņam ir jāpārbauda darba apjomi, jāveic kvalitātes kontrole uz vietas (nevis tikai jāpaļaujas uz būvnieku) un jāsalīdzina laboratorijas datu rezultāti. Ja viss ir labi, jāparakstās, ja slikti – paraksta nav. Atsevišķos gadījumos ir redzama acīmredzama nolaidība. Šogad mums arī bija gadījums, kad būvdarbu vadītājs un būvuzraugs nebija pietiekami izkontrolējuši materiālu apjomus. Mēs veicām savu pasūtītāja pārbaudi un konstatējām, ka apjomi neatbilst uzrādītajiem. Tādēļ mēs vērsāmies Latvijas Būvinženieru savienībā ar lūgumu anulēt viņiem sertifikātus. Rezultāts gan ir maigāks – tika izteikti brīdinājumi no savienības puses.

Tas pats arī LVC projektu vadībā – ir tiešām labi, bet ir arī tādi, kuru vietā varētu vēlēties labākus. Mēs pie tā strādājam − šoruden atkal būs mācības, strādāsim pie projektu vadītāju kvalifikācijas paaugstināšanas. Iespējams, pieaugs prasības mūsu projektu vadītājiem. Mūsu mērķis nav ieviest neizpildāmas prasības, bet sabiedrība ir pelnījusi, lai mūsu projektu vadītāji būtu augsti kvalificēti. Pirmais solis jau ir sperts – mēs esam definējuši LVC projektu vadītāju sastāvu, un es ceru, ka ar šo cilvēku skaitu (apm. 50) mēs arī varēsim novadīt visus projektus. Šobrīd pie 150 objektiem gadā tas ir iespējams. Papildus vēl projektēšanas projektu vadība. Ir, uz ko tiekties, un mēs pie šī jautājuma strādāsim.

Vai kvalitātes nodrošināšanai LVC ir iniciējuši kādas likuma izmaiņas vai izmaiņas specifikācijās?

Latvijā ir spēkā jaunais Būvniecības likums, vispārīgie un speciālie noteikumi. Šobrīd tiek strādāts, lai tie nedaudz tiek uzlaboti, mainīti, tomēr es nedomāju, ka tajos būtiski kaut kas jāmaina. Ir jāsaprot, kā šis likums darbosies. Secinājumu pagaidām vēl nekādu nav.

Tas, ko mēs darām uzņēmumā – mēs uzlabojam iekšējo kontroli. Piemēram, ar šo būvsezonu mums ir prasība būvuzņēmējiem strādāt pēc vienota būvdarbu žurnāla. Iepriekš būvuzraugam bija iespēja izvēlēties dažādus variantus, bet tagad mēs šo formu esam unificējuši un papildinājuši ar atsevišķām sadaļām. Tas tādēļ, lai mēs varētu izsekot gan izejmateriālu ceļam objektā, gan pašai būvniecībai (kas bija jau līdz šim). Esam pastiprinājuši prasības arī segto darbu aktiem. Līdz ar to mūsu kontrolei ir jāuzlabojas – mūsu projektu vadītājam, kad viņš minimums reizi nedēļā ierodas objektā, ir šī dokumentācija jāpārskata un jāaizrāda, ja kaut kas nav tā, kā prasīts. No vienas puses varētu teikt, ka esam palielinājuši birokrātisko slogu, bet no otras puses – tas būvniekus disciplinē un arī mums ir lielākas iespējas kvalitātes nodrošināšanai.

Kāda ir konkurence LVC iepirkumos? Vai konkurence ietekmē arī kvalitāti?

Veselīga konkurence panāk to, ka cenu līmenis ir atbilstošs esošajai situācijai tirgū. Konkurence neļauj kādam nopelnīt bezdievīgi daudz vienkārši tāpēc, ka viņš ir vienīgais pretendents. Ja jau nav neviens, kas uzbūvē, tad es to izdarīšu un paprasīšu „reiz trīs”. Šajā gadījumā konkurence kontrolē cenas. Kvalitāti regulē pasūtītājs. Kādas būs pasūtītāja prasības, kāda būs kvalitātes kontrole un kvalitātes vadība, no tā ir atkarīgs – kāda būs izpildīto darbu kvalitāte.

Būvniekam pašam ir jāatbild par savu darbu kvalitāti. Tas ir ierakstīts visos normatīvajos aktos. Bet, ja neviens neskatās, kā viņš strādā, tad cilvēkam ir tendence lēnām palaisties. Kādā veidā pasūtītājs viņus kontrolēs, uzraudzīs, cik prasīgs un pedantisks būs, tāda kārtība arī izveidosies.

Savulaik bija debates par to, varbūt saimnieciski izdevīgākais piedāvājums atrisinās visas kvalitātes problēmas? Nē, diemžēl, nē! Brīdī, kad tiek noslēgts līgums, viss ir beidzies – viena lieta ir, ko es solīju, otra – ko es daru. Kvalitāte ir pasūtītāja jautājums − kādā veidā viņš pārbauda, kontrolē un regulē kvalitātes prasības. Taču ir jābūt arī samērīgumam. Mūsu prasības ir ļoti augstas, bet nav pārmērīgas. No otras puses, mēs varam paprasīt paaugstinātas prasības, bet tad cenas augs. Līdz ar to prasībām ir jābūt samērīgām, bet arī būvniekam tik saprātīgam, lai tās pildītu.

Kā tas viss iet kopā ar zemāko cenu?

Ļoti labi iet kopā. Ja būvnieks zina un ir pārliecināts, ka pasūtītājs sekos līdzi tam, ko viņš objektā iestrādā, ar kādiem materiāliem viņš strādā, kā viņš strādā un kāds ir produkta gala rezultāts, tad viņš nenāks šajā objektā strādāt par velti. Viņš nenāks ar domu – gan jau es te asfalta vietā ielikšu kaut ko citu. Ja ir, kas kontrolē, tad būs jāstrādā tā, kā līgumā ir ierakstīts. Vienkārši.

Vai cenu atšķirības konkursu piedāvājumos ir lielas?

Kā kurā. Ir atsevišķi konkursi, kur mums ir diezgan fantastiskas atšķirības. Bet citā konkursā kvalificējušās septiņas kompānijas un atšķirības ir nelielas. Katrā gadījumā ir savādāk.

Konkurence atšķiras arī atkarībā no objekta atrašanās vietas. Piemēram, mums bija konkurss uz A11 (autoceļa Liepāja – Klaipēda), kurā piedalījās tikai trīs kompānijas. Uz pēdējo P73, kuru atvērām, bija septiņas. Divreiz vairāk. Varbūt tāpēc, ka tas ir tuvāk Rīgai, līdz ar to tuvāk ir arī visi resursi.

Vai mūsu konkursos piedalās ārvalstu būvnieki?

Protams! Es negribu teikt, ka puse, bet ļoti daudz no tiem uzņēmumiem, kas nozarē strādā, ir ārvalstu uzņēmumi: „Strabag”, „Lemminkainen”, „Panevėžio keliai”… Mēs nesekojam līdzi uzņēmumu īpašniekiem. Tas nav būtiski. Tie cilvēki, kas ceļus būvē, pamatā ir vietējie. Es nevarētu teikt, ka kāds (vietējie vai ārvalstu uzņēmumi) kvalitātes ziņā ir labāks, kāds sliktāks. Es pat negribētu tā dalīt. Savā mūža pieredzē es neesmu redzējis, ka atbrauktu kāds vagons ar viesstrādniekiem no kaut kurienes un pilnībā uzbūvētu kādu ceļu vai ceļa posmu. Tas ir pietiekoši dārgi. Ir atsevišķi inženiertehniskie darbinieki vai būvdarbu vadītāji no Lietuvas, Igaunijas, bet masveidā − nē.

Vai LVC interesējas par kvalitātes kontroles praksi kaimiņvalstīs? Pārņemam viņu pieredzi?

LVC ir biedrs dažādās asociācijās Baltijas un pasaules līmenī, dažādās starptautiskās darba grupās strādā Autoceļu kompetences centra darbinieki. Viņi nepārtraukti seko līdzi tam, kas notiek citās valstīs. Protams, normatīvi katrā valstī nedaudz atšķiras, bet pamatā visā ES ir vienoti normatīvi.

Ar Lietuvu mēs sadarbojamies nedaudz vairāk nekā ar Igauniju, jo – ja mums rodas kardināli strīdi ar būvniekiem par kvalitātes mērījumiem vai rādījumiem, tad mēs attiecīgi vēršamies Lietuvas laboratorijā, kas veic neatkarīgas pārbaudes.

Vai jaunie ceļi Latvijā ir labi?

Nekvalitatīvi ceļi netiek pieņemti ekspluatācijā.

Laiks skrien ļoti ātri, un cilvēki brīžiem piemirst, kad ceļš ir būvēts. Parādās plaisas, bedrītes – ārprāts, tikko taču būvēja šo ceļu, kāds viņš izskatās. Bet, ja paskatāmies kalendārā, kad šo ceļu būvēja – ir pagājuši jau 10 gadi.

Ceļš kā infrastruktūras elements nepieļauj nevērību. Tam ir nepieciešama regulāra ikdienas uzturēšana. Ja mēs ceļu neuzturēsim, tas nekalpos. Līdzīgi kā ar kurpēm – ja mēs tās netīrīsim, pēc laika nepiesitīsim jaunus papēžus, tad drīz vien izmetīsim ārā.

Kur vien pagriežamies – mēs taču savu īpašumu kopjam?! Ceļš nav savādāks. Ceļu ietekmē dabas procesi (lietus un sniegs), autotransports – riepu iedarbība uz asfaltu ir milzīga, grūti iedomāties, kādas slodzes ceļam jāiztur. Riepas ar radzēm, bez radzēm, smagais transports, vieglais transports… Nepārtraukti ir nepieciešama rūpīga uzturēšana. Lai šo ceļu stāvoklis strauji nepasliktinātos, un mēs nākotnē tiešām varētu sākt ekonomēt līdzekļus, ceļš, ko uzbūvējam, ir pienācīgi jāuztur. Nevar uzbūvēt un aizmirst.