55% no valsts pārraudzībā esošajiem ceļiem ir ar grants segumu. Tie pakļaujas dabas cikliem un tādēļ prasa īpašu kopšanu un autovadītāju attieksmi. Šogad vietējo un reģionālo grants ceļu periodiskajai uzturēšanai piešķirti papildu 9,6 milj. eiro, kas ir pārāk maz uz 11 000 km ceļu. Par grants ceļu stāvokli un to nākotni “Autoceļu Avīzei” stāsta VAS “Latvijas Valsts ceļi” Ceļu pārvaldīšanas un uzturēšanas pārvaldes direktors Aldis Lācis.

Cik daudz grants ceļu ir LVC pārraudzībā?

Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, grantēto ceļu īpatsvars ir visaugstākais ‒ 55%. No 11 075 km grants seguma ceļu 856 km ir valsts reģionālie ceļi, bet 10 219 km ir valsts vietējie ceļi.

Kā LVC vērtē grants ceļu stāvokli?

Valsts pārraudzībā esošo ceļu, tajā skaitā grants seguma ceļu stāvoklis tiek novērtēts katru gadu. Balstoties uz Zviedrijā radīto Grants segumu rokasgrāmatu un pašu pieredzi, ir izstrādāta tehniskās inspekcijas procedūra, ko realizē Autoceļu kompetences centrs. Ceļu stāvokļa novērtēšanu veic LVC rajonu nodaļas, ņemot vērā procedūrā ietvertos segumu vērtēšanas kritērijus. 2015. gadā par labā stāvoklī esošiem atzīti 8% grants ceļu, apmierinošā – 50%, bet sliktā – 42% grants seguma ceļu. Tajā pašā laikā, novērtējot grants segumu, ir jārēķinās, ka viena un tā paša ceļa posma stāvoklis dažādās situācijās un gadalaikos var būtiski atšķirties. Grants segums, atšķirībā no asfalta, ir ātri savedams kārtībā – galvenokārt, pateicoties laika apstākļiem, ceļš nožūst vai sasalst, un uz kādu brīdi ir ļoti labā stāvoklī un kalpo faktiski jebkurai slodzei un intensitātei.

Ar ko atšķiras apmierinošā un sliktā stāvoklī esoši grants ceļi?

Ceļa stāvokli raksturo tas, vai tam ir sakārtotas nomales, ūdens atvade, vai ceļš ir ar līdzenu vai ar nelīdzenu segumu. Līdzenums faktiski arī ir tas, kas grants segumam mainās visbūtiskāk – pēc lietus perioda rodas bedres, bet satiksme ļoti sausā laikā izraisa nelīdzeno vilnīšu vai t.s. trepes efektu. Savukārt smilšu vannas rodas uz tiem ceļiem, kuriem kādreiz izbūvētā grants sega ir jau nodilusi.

Grants segumus var iedalīt divās galvenajās grupās – būvētie un dabīgi izveidojušies grants ceļi. Būvētajiem ceļiem ir izveidots drenējošais smilts slānis vai šķembu sega (ja kādreiz bijusi plānota to asfaltēšana). Šie ceļi ir labāki, bet, ilgstoši nesaņemot remontu un neatjaunojot grants slāni, virsējā seguma kārta ir pārāk plāna un slodzes ietekmē atsedzas drenējošās smilts slānis, veidojot t.s. smilšu vannas. Turpretī dabīgie grants ceļi ir gadu simtos uz iebrauktajām sliedēm veidojušies ceļi, kuriem piebērta grants un parakti sāngrāvji. Šiem ceļiem starpsezonās ir izteiktas šķīdoņu problēmas, rudeņos un pavasaros nav pietiekamas nestspējas. Taču tad, kad tie izžūst vai sasalst, tie ir gluži labi lietojami. Mums abi šie ceļi no visiem grants ceļiem ir apmēram puse uz pusi.

Kā tiek izlemts, kurus grants ceļu posmus savedīs kārtībā?

Grants ceļi Latvijā diemžēl ir pabērna lomā. Šie ceļi ir ar ļoti mazu satiksmes intensitāti (līdz 100 automašīnām diennaktī), tādēļ tiem piešķirtas zemākās – C un D uzturēšanas klases. Arī C klase visbiežāk ir “pievilkta” D klase, jo attiecīgajā posmā kursē sabiedriskais transports.

Pavasarī mēs saņemam daudz iedzīvotāju sūdzību par grants segumiem, sevišķi no tiem cilvēkiem, kas pēdējā piecgadē ir atstājuši pilsētu, pārcēlušies uz dzīvi laukos. Tomēr ir jāņem vērā dabas cikli, kas uz ceļiem rada problēmas. Uz šādiem ceļiem netiek plānoti nopietnāki darbi, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav attiecīgās satiksmes intensitātes.

Tajā pašā laikā uz grants ceļiem periodiski notiek arī lielāka transporta kustība – tiek izvesti kokmateriāli, sezonā darbu uzsāk kāds vietējais karjers, un tad šie paši iedzīvotāji ir neapmierināti un pieprasa ierobežot vai pat slēgt satiksmi kravas transportam. Lai ceļi saņemtu augstāku ceļa novērtējumu un līdz ar to labāku segumu, ir nepieciešama transporta intensitāte, pret ko sabiedrība iebilst. Tomēr labāku segumu iedzīvotāji vēlas. Bet naudas daudzums ceļu remontiem ir ierobežots, un darbi notiek prioritārā secībā, pirmkārt, tajos posmos, kur vairāk braucēju.

Vai grants ceļi tiek pārbūvēti par asfaltētajiem?

Reģionālajiem ceļiem joprojām ir pieejams Eiropas finansējums, un pēdējos gados grants reģionālo ceļu īpatsvars ir būtiski samazinājies. 2015. gadā grants segums ir palicis vien uz 16% reģionālo ceļu (856 km), bet 84% ir asfaltēti. Piemēru netrūkst – Ventspils – Kolka, Tukums – Kuldīga, Aizkraukle – Jēkabpils u.c., kas nu visi ir noasfaltēti.

Turpretī vietējiem ceļiem nopietnas programmas nav ne Nacionālajā attīstības plānā, ne citās programmās – darbi notiek no gadījuma uz gadījumu. 2012.-2013. gadā Latgalē uz grants ceļiem intensīvi tika klātas dubultās virsmas. Nelielos apjomos tas notika arī citos reģionos. Šogad vietējo un reģionālo ceļu periodiskajai uzturēšanai piešķirti papildu 9,6 milj. eiro.  Tomēr uz ~ 11 000 kilometriem reģionālo un vietējo ceļu tīklu tas nebūs pārāk jūtams.

Kādas problēmas uz grants ceļiem rodas starpsezonās?

Ziemas laikā grunts sasalst un visvairāk tieši zem ceļiem, jo tos, atšķirībā no laukiem, neklāj sildoša sniega sega. Nākotnē plānojam iegādāties sasalšanas dziļuma sensoru. Pagaidām no Igaunijas un no uzņēmumiem, kas nodarbojas ar komunikāciju izbūvi, zinām, ka ziemā sasalums vērojams pat divu metru dziļumā zem braucamajām daļām. Ko tas nozīmē? Tur, kur ceļi nav būvēti, nav arī drenējošā, salturīgā slāņa, tāpēc sasalums ieiet dziļi nestabilajās gruntīs, un ziemas apstākļos rodas t.s. ziemas nelīdzenumi (arī uz asfaltētajiem ceļiem), jeb kūkumi. Tas ir fizikāls rezultāts tam, ka grunts sasalstot palielina tilpumu, izveidojot sala izcēlumus.

Turpretī pavasarī notiek pretējais process – ja pirmais pavasara atkusnis skar ceļa virsējo kārtu, mēs redzam šķīdoni, un visiem viss ir skaidrs. Taču vēlāk šķīdonis, atkūstot dziļajiem slāņiem, pāriet rūgumos, kā ceļinieku žargonā tiek saukta dziļā atkušana. Ja ziemā bijis ilgstošs sals, tad atsevišķās vietās dziļā atkušana var ieilgt līdz pat jūnija beigām. Tā rezultātā uz ceļiem (pat ar asfalta segumu) var novērot, ka virspusē sāk nākt māli. Šādā brīdī vienīgais, ko var darīt ‒ mālaino vietu pārklāt ar smilti un uzlikt ierobežojošās zīmes. Šādos posmos vēlams ierobežot masu, bet ne visur to var uzdarīt, jo šāda parādība skar arī reģionālos ceļus ar asfalta segumu, bet atsevišķos gadījumos pat galvenos ceļus. Ja masas vai satiksmes ierobežošanu nav iespējams veikt, tad tiek noteikti ātruma ierobežojumi. Vēlāk šos ceļu posmus notīra, saremontē, un tie kalpo vēl ilgi. Rūgšana neatkārtojas katru gadu, un – tā tiek novērota dažādās vietās.

Laukos, kad virskārta nožūst, tūlīt vajag, art, sēt vai vest mēslus. Tomēr tad, kad rūguma vietas ir pašā plaukumā, satiksmi atļaut mēs nevaram. Arī paši transportlīdzekļu īpašnieki nav ieinteresēti lauzt savus spēkratus – tie var iestigt vai pat ielūzt. Tādēļ jāsagaida dziļā atkušana, jāstabilizē ceļa sega, un tad visas ierobežojuma zīmes tiek noņemtas.

Kā notiek valsts grants ceļu uzturēšana?

Valsts pārziņā esošos grants ceļus uztur “Latvijas autoceļu uzturētājs” (LAU). Pagājušajā gadā grants ceļu uzturēšanai tika izlietoti 15,8 milj. eiro (ar PVN). Vidēji viena kilometra grants ceļa uzturēšana izmaksā 1428 eiro (ar PVN). Ikdienas uzturēšana nozīmē ceļu uzturēšanu ziemā, tiltu, tuneļu, satiksmes pārvadu un caurteku uzturēšanu, satiksmes organizāciju, ceļu kopšanu (izskalojumu likvidēšanu, nogāžu, sāngrāvju nostiprināšanu, grāvju tīrīšanu), ceļu pārraudzīšanu, melno un grants segumu uzturēšanu (bedrīšu vai seguma iesēdumu remontu, planēšanu, profilēšanu, līdzināšanu, dilumkārtas atjaunošanu u.c.).

Sākot no 2014. gada, kad mainījās Satiksmes ministrijas deleģējums, LAU šos t.s. mazos darbus pieejamā finansējuma ietvaros plāno pats, LVC iesniedzot kontroles ziņojumus. LVC ceļus apseko, un vērtē padarīto.

Cik lielā apjomā LAU realizē grants pievešanu?

Kopumā 2016. gadā grants segumu iesēdumu, bedrīšu remonts, rupjo šķembu iestrāde kūkumojošajās vietās, kā arī grants seguma dilumkārtas atjaunošana veikta 282 393 m³ apmērā, kas atbilst apmēram 560 km grants ceļu. Uz kopējo valsts grants ceļu tīklu, tas nav daudz, tomēr fiziskie apjomi ir lieli.

Un cik lielā apjomā to vajadzētu darīt?

Tiek lēsts, ka grants ceļi gadā zaudē vienu centimetru. Klasiskais aprēķins ir vienkāršs – reizi desmit gados tos vajadzētu atjaunot. Ja ļoti intensīva satiksme, tad biežāk. Mēs grants ceļus neesam atjaunojuši jau vairāk nekā 20 gadus. Labs iesākums būtu, ja gadā mēs atjaunotu 1/10 tīkla – 1200 km. Pašlaik mēs to darām vien uz dažiem simtiem kilometru.

Ja reizi 10 gados ir jāatjauno, vai tas nozīmē, ka būtu jāpieved 10 cm grants?

500 m³ uz vienu kilometru, kas apmēram atbilst 10 cm grants. Grants ceļiem ir trīsstūra profils – ceļa vidū materiāls tiek izkārtots biezāk, uz malām aiziet līdz nullei.

Vai grants ceļi tiek rekonstruēti?

Nē. Notiek atvades sakārtošanas darbi, sabrukušo caurteku nomaiņa. Un tas jau dod ļoti daudz. Braucot pa necilu, sliktā stāvoklī esošu valsts vietējo grantēto ceļu, nereti var redzēt iebūvētas jaunas plastmasas caurtekas, kas liecina, ka ūdens atvadei iespēju robežās tiek sekots līdzi.

Grants ceļi pārsvarā ir ļoti plati, tos būtu nepieciešams būtiski sašaurināt. Tomēr par ikdienas uzturēšanas līdzekļiem tas nav iespējams. Arī grants ceļu atjaunošana vai pārbūve praktiski nenotiek, tās ir pārāk lielas izmaksas, tie jau ir būvdarbi, kam nepieciešams atvieglotais projekts.

Kā notiek ūdens atvades sakārtošana?

Tas ietver gan šķērsojošās caurtekas, gan grāvju sakārtošanu. Ne visur, izrokot grāvjus, var panākt rezultātu, jo apkārtējā meliorācijas sistēma ir aizlaista, tā nestrādā. Bieži vien mūsu ceļi (un ne tikai vietējie) applūst, jo privātajos īpašumos ir aizaugušas ūdensteces, vai tās nosprostojuši bebri. Ne visur paši zemju īpašnieki izturas ar sapratni. Ir bijuši gadījumi, kad ilgstoši ar pašvaldību palīdzību tiek panākts, ka meliorācijas sistēmu īpašnieki uz savas zemes ļauj sakārtot ūdens atvadi. Ceļu nevar sakārtot, izrokot tikai grāvi, tas ir komplekss katras konkrētās vietas uzturēšanas darbs, kuru jāapzinās arī pārējai sabiedrībai. Ir vietas, kur ūdens problēmu nav, kur to var panākt vienkārši un samērā lēti. Ir vietas, kur ceļi ir kļuvuši par divu vietējo zemesīpašnieku strīdus objektu – katrā ceļa pusē ir savs saimnieks ar pilnīgi pretēju viedokli par ūdens novadīšanu.

Kā izvērtē grants ceļu uzturēšanas darbu kvalitāti?

Senā metode, kā pārbaudīt, vai grants ir atbilstoša un seguma izbūvei derīga, ir šāda: ņem granti rokās un mēģina izveidot kaut ko līdzīgu sniega pikai. Rokās tai jāsalīp bumbā, bet nometot zemē ‒ jāizirst. Ja rokās tā tek caur pirkstiem, tad materiālu proporcija nav īstā, tā ir vai nu par smalku, vai tai ir par daudz mitruma.

Tomēr pārāk liels mitrums vēl nenozīmē, ka materiāls ir nederīgs. Tas ir jāizžāvē, ko pērn vēlā rudenī uz reģionālā ceļa Kandava – Saldus (P109) arī darīja. Grants bija pārāk mitra, tāpēc to sastūma ceļa malās, bet uz ceļa uzveda šķembas. Darbus izpildot, nav iespējams nodrošināties pret lietusgāzēm. Spēcīgs lietus vēl nenoveltņotu materiālu pārvērš dubļos.

Ja materiālā ir par daudz smalko materiālu, lietus laikā uz ceļa virsmas parādās dubļu kārtiņa, ja dominē rupjie materiāli – līknēs šķembas tiek izrautas no virsmas, šķembiņas ar oļiem brīvi danco pa virsmu, un līknēs tas var būt bīstami. Mums ir atsevišķi ceļi, kas izbūvēta no ļoti kvalitatīva grants materiāla, taču to uzturēšana rada problēmas, jo šie posmi “uzvedas” faktiski kā asfaltēts ceļš – lietus un automašīnu slodžu ietekmē veidojas dziļas un asas bedres. Tos vairāk nav iespējams noplanēt kā novecojušu grants segu, šeit iepriekš nepieciešams veikt uzirdināšana. Ļoti kvalitatīva grants, kurā vairāk izmantots šķembotais materiāls, varētu būt kā starts uz nākošo segumu – dubulto virsmas apstrādi. Vieglāk uzturama ir grants virsma, kas granulometrijā* iet pa vidu.

Taču jāsaka, ka cilvēku vērtējums pat sekmīgi atjaunotam grants ceļa posmam parasti nav pozitīvs, jo, izkāpjot no mašīnas, zoles ir netīras. Bet uz grants ceļa zoles nevar palikt tīras. Tāda grants, kura neķersies pie zolēm vai mašīnām, nav izdomāta.

Kā laukos cīnīties ar putekļiem, ko rada grants ceļi?

Grants ceļu ekspluatācija izraisa putekļus, mēs iespēju robežās cenšamies veikt atputekļošanu. 2016. gadā atputekļošana tika veikta uz 30,5 km grants ceļu. Šos darbus paredz viena no ikdienas uzturēšanas programmas apakšprogrammām, un izvēlētos objektus apstiprina Satiksmes ministrija. LVC nevar vasaras vidū pēkšņi izdomāt, ka tiks atputekļots kāds konkrēts ceļa posms. Atputekļojamo posmu sarakstu mēs izveidojam, pamatojoties uz satiksmes intensitāti un apdzīvotajām vietām, kam klāt nācis vēl viens faktors – iedzīvotāju sūdzības. Tās birst kā no pārpilnības raga. Šogad ministrija deva saskaņojumu veikt precīzi tikpat daudz, cik pērn, līdz ar to šogad saglabāsies tie paši objekti, kas pagājušajā gadā. Sabiedrība ir sapratusi, ka atputekļošana ar kalcija hlorīdu ir efektīva – ceļi put mazāk. Taču vairāk mēs neko darīt nevaram.

Viena atputekļošanas reize darbojas līdz pirmajam lielākajam lietum. Lietainās vasarās šiem darbiem nav jēgas, taču lietus laikā ceļi tāpat neput.

Ja vasaras sākumā ceļš ļoti put, tad pēc lieliem lietiem apstrāde jāveic atkārtoti. Atsevišķos objektos mēs to darām pat četras reizes sezonā, atkarībā no apstākļiem.

Ar putekļiem var cīnīties arī izmantojot dubulto virsmas apstrādi. Šogad plānots, ka tā tiks veikta 11,4 kilometriem grants ceļu. Kopumā dubultās virsmas apstrāde ir īstenota uz aptuveni 250 km grants ceļu, lielākā daļa Latgalē.

Vai grants ceļiem ir nākotne?

Grants ceļi, neskatoties uz visām minētajām problēmām, tomēr ir salīdzinoši viegli kopjami. Asfalta segumos bedrīšu remonti, brukšana rada daudz lielākas problēmas. Mēs noteikti varam teikt, ka pie mazām satiksmes intensitātēm grants segumi kopumā ir efektīvi. Ziemā uz tiem varam drošāk pielietot rievošanu, kamēr asfaltā tas jādara uzmanīgi, vispirms “uzaudzējot” ledu, un tad rievojot, citādi sarievos pašu asfaltu. Grants ceļiem ir svarīgi atrast sarežģītākās vietas, vispirms savedot kārtībā tās. Protams, būtisks jautājums ir par to, kā nodrošināt tautsaimniecības vajadzības. Ne tikai iedzīvotāju vēlmes, bet arī smagā transporta darbs (kokmateriālu, minerālmateriālu, citu ražojumu izvešana) vismaz periodiski mums ir jānodrošina.

Kas ir planēšana un kas ‒ profilēšana?

Ar planēšanu vai greiderēšanu tiek izveidota līdzena virsējā kārta. Turpretī profilēšana, kuru arī veic ar greideri, atjauno grants ceļa šķērskritumu – piepaceļ ceļa vidu, izveidojot 3-4% šķērskritumu, lai ūdeni novadītu uz ceļa malām.

Nesen izskanēja pārmetumi, ka zemnieki tiek sodīti, jo apar ceļmalas. Kādēļ tas ir aizliegts?

Ceļš – tā ir sarežģīta inženiertehniska būve. Valsts galvenā autoceļa pīrāgs ir vairāk nekā metru biezs, zem virsējās asfalta kārtas slēpjas nesošā kārta, salizturīgā kārta, drenējošais slānis. Ceļš ir arī ceļa nomale, nogāze, grāvis un grāvja ārējā šķautne. Viss uzskaitītais ir ceļa konstrukcijas sastāvdaļas, kas kopumā nodrošina ceļa kalpošanas kvalitāti. Ja tiek sabojāts kāds no konstrukcijas elementiem, tad sāk ļodzīties visa konstrukcija, ceļa gadījumā tā plaisā, veidojas iesēdumi, tā saucamās “smilšu vannas” un citi defekti.

Diemžēl ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad saimnieciskās darbības rezultātā ar smago tehniku ceļa konstrukcijas ir sabojātas. Tas notiek, aparot ceļa nomales vai grāvjus, kā arī komunikācijas, kuras nereti atrodas zem ceļa nodalījuma joslas.

Pieartā lauku mālzeme nobloķē ūdens filtrāciju ārā no ceļa konstrukcijas, un ceļa vietā veidojas vanna. Tad mums tiek sūtītas bildes ar svītrainiem, “uzartiem” ceļiem, kuru pašās malās redzami skaisti lauki. Rudens pārmitrinātajā periodā šāds ceļš nav spējīgs ūdeni aizvadīt uz malām, un paliek reljefa zemākajās vietās. Sabiedrībai kopumā jāsaprot, ka pat ne pārāk labi kopts grāvis, ir saglabājams – tas ir ļoti svarīgs. Pretējā gadījumā zūd funkcionalitāte, un rezultāts ir neapmierinošs visiem.