Pagājušajā gadā visā Latvijā varēja īpaši izjust, kādu postu lauksaimniecībai un ceļu infrastruktūrai var nodarīt liels nokrišņu daudzums. Par ūdens atvadi no ceļiem un lauksaimniecības platībām gādā meliorācijas sistēmas. Kādā stāvoklī tās ir, un vai ir gaidāmi kādi uzlabojumi “Autoceļu Avīzei” stāsta valsts SIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” (ZMNĪ) Meliorācijas departamenta vadītājs Aldis Zīriņš (attēlā no labās) un viņa vietnieks Edgars Griķītis.

Kas ir meliorācija?

A.Zīriņš: Meliorācijas sistēmas galvenā funkcija ir liekā ūdens novadīšana no platībām, regulējot tajās zemes izmantošanai atbilstošu ūdens režīmu. Mūsu valstī meliorācijas sistēmai ir vairāki statusi – ir valsts meliorācijas sistēma, valsts nozīmes meliorācijas sistēma, kura pieder Zemkopības ministrijai un kuru apsaimniekošana ir nodota ZMNĪ. Tad seko zemākas kategorijas – pašvaldību, pašvaldības nozīmes koplietošanas, koplietošanas un viena īpašuma meliorācijas sistēmas.

Kas ar valsts meliorācijas sistēmu notika pēc neatkarības atjaunošanas?

E.Griķītis: Pēc Padomju savienības sabrukšanas mēs ieguvām lielas meliorētas lauksaimniecības teritorijas aptuveni 1,5 miljonu hektāru platībā, taču lauksaimniecības produkcija, kuru šajās platībās ražoja, tādā apjomā nevienam nebija vajadzīga. 90. gados no 13 tūkstošiem kilometru valsts nozīmes meliorācijas sistēmām mēs kopām un uzturējām aptuveni 7-8 tūkstošus. Šajā periodā lauksaimniekiem prioritāri bija nepieciešama  modernāka lauksaimniecības tehnika (traktori, arkli, sējmašīnas u.c.), apgrozāmie līdzekļi, investīcijas, bija jābūvē fermas, tāpēc meliorācija, lai arī uz to brīdi bija diezgan labā stāvoklī, tiem nebija aktuāla. Tajā laikā šurp brauca zviedri, dāņi, kas ar interesi pētīja mūsu meliorāciju, skatījās, kā mēs ar to rīkojamies.

Kādreiz Latvijā bija Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrija. Tās sastāvā strādāja gandrīz 20 tūkstoši cilvēku. Gadā tika meliorēti 50-70 tūkstoši hektāru zemes. Pašlaik viena hektāra jaunas būvniecības meliorācijas izmaksas var sasniegt 10 tūkstošus eiro, paskaitiet paši, kāda ir meliorācijas vērtība. Dārgākās ir caurules ‒ uz vienu hektāru, atkarībā no grunts mehāniskā sastāva, ir nepieciešami 500-800 metri cauruļu.  Hidrotehniskā būvniecība ir viena no dārgākajām nozarēm, jo atšķirībā no parastās būvniecības te jāņem vērā vēl viens papildspēks – ūdens spiediens, ir jādomā, kā to mazināt.

Cik liela ir kopējā Latvijas meliorācijas sistēma?

E.Griķītis: Valsts pārziņā esošā meliorācijas sistēma – ūdensnotekas ir vairāk nekā 13 tūkstoši kilometru. Par valsti kopumā mēs precīzi nezinām (jo nav pilnīgas informācijas par pilsētu, kūdras ieguves purvu, privāto mežu meliorāciju), tie varētu būt 100 tūkstoši kilometru. Mēs rēķinām, ka Latvijā iebūvēta drenāžas sistēma ar kopējo garumu ap 950 tūkstošiem kilometru*.

No valsts nozīmes ūdensnoteku 13 700 kilometriem mēs gadā uzturam tikai 1,4 tūkstošus kilometru, kas ir 10% no nepieciešamā.

Vai tagad sabiedrībā ir augusi izpratne par meliorācijas nozīmību?

E.Griķītis: Patlaban situācija ir būtiski mainījusies. Lauksaimniecības produkcijai ir liels noiets, ir ieviesti platību maksājumi par lauksaimniecībā izmantojamo zemi, un lauksaimnieciskajai ražošanai ir nepieciešamas platības, tāpēc meliorācija atkal kļuvusi aktuāla. Ja vēl nesen lauksaimniecības sabiedriskās organizācijas par meliorāciju aktīvi nediskutēja, tad apmēram pirms trim gadiem Saeimai, Ministru kabinetam un atbildīgajām ministrijām tika izteikts lūgums palielināt finansējumu meliorācijas sistēmas ekspluatācijai un uzturēšanai.

Vai valstij ir vienots reģistrs, kurā būtu iezīmēta visa eksistējošā meliorācija?

A.Zīriņš: ZMNĪ uztur Meliorācijas kadastra informācijas sistēmu (melioracija.lv), kurā var redzēt katras meliorācijas sistēmas statusu. Taču tajā var redzēt tikai to informāciju, kas ir reģistrēta. Sistēmā ir dati par līdz šim izbūvētajām meliorācijas sistēmām lauksaimniecības zemēs. Par meliorācijas sistēmām valsts mežu zemēs tā pašlaik tiek papildināta. Turpretī attiecībā uz privāto mežu un valsts autoceļu grāvjiem mūsu arhīvā informācijas tikpat kā nav.

Tagad būtu jāveic meliorācijas sistēmas inventarizācija, kam nepieciešami aptuveni 3-5 miljoni eiro, taču Zemkopības ministrijai šādu līdzekļu nav.

Par cik procentiem šajā kadastrā ir ievietota informācija?

E.Griķītis: Informācija par mežu un lauksaimniecības meliorāciju, kas ir mūsu  tehnisko dokumentu glabātuvē, kadastra informācijas sistēmā ir ievietota simtprocentīga. Tagad būtu jāveic šīs sistēmas ticamības un kvalitātes pārbaude, būtībā ‒ meliorācijas sistēmas inventarizācija. Šādai inventarizācijai nepieciešami aptuveni 3-5 miljoni eiro, taču Zemkopības ministrijai šādu līdzekļu nav, līdz ar to mēs informāciju nevaram aktualizēt.

Vai meliorācijas sistēmai pieejamais finansējums ir pietiekams?

E.Griķītis: Nē, tā arī ir galvenā problēma. No valsts nozīmes ūdensnoteku 13 700 kilometriem mēs gadā uzturam tikai 1,4 tūkstošus kilometru, kas ir 10% no nepieciešamā. Faktiski tiek uzturētas tikai tās meliorācijas sistēmas, kas izbūvētas par Eiropas Savienības līdzekļiem.

A.Zīriņš: Tā ir Eiropas prasība, un valsts budžeta līdzekļi meliorācijas sistēmu uzturēšanai mums pietiek praktiski tikai tās izpildei.

Ir izskanējusi informācija, ka plūdu risku mazināšanā un meliorācijā līdz 2020.gadam tiks investēti 80 milj. eiro. Pastāstiet vairāk par šiem plāniem!

A.Zīriņš: Mums šajā finanšu periodā ir pieejams divu Eiropas Savienības fondu atbalsts – Eiropas Lauksamniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF). ELFLA līdzekļi pieejami valsts nozīmes ūdensnoteku atjaunošanai un pārbūvei, bet ERAF – hidrobūvēm un potomālajām (lēnajām) upēm.

Vai arī līdz 2014.gadam šim mērķim bija pieejami Eiropas fondu līdzekļi?

A.Zīriņš: Jā, bija. Iepriekšējā periodā par ELFLA līdzekļiem tika īstenots 231 projekts, tajā skaitā par vairāk nekā 27 miljoniem eiro izbūvēti 1,5 tūkstoši kilometru ūdensnotekas, 58 kilometri aizsargdambji, deviņas sūkņu stacijas un viens hidromezgls. Savukārt par ERAF mēs varējām īstenot tikai četrus projektus – atjaunot trīs sūkņu stacijas un vienu aizsargdambi. Visus pieejamos līdzekļus iepriekšējā periodā arī apguvām.

Šajā finanšu periodā pieejamie EFLA līdzekļi ir lielāki – 36,6 miljoni eiro, līdz ar to arī mūsu plāni ir lielāki. Mēs plānojam īstenot vairāk nekā 200 ūdensnoteku projektus vismaz 1800 kilometru garumā. Uz šo brīdi 61 projekts jau ir īstenots, bet izskatīšanai iesniegti 156 projekti. Viss notiek atbilstoši iecerētajam, mēs plānojam, ka šajā periodā visa pieejamā nauda tiks investēta.

E.Griķītis: Runājot par ERAF līdzekļiem, šajā periodā Eiropas plūdu riska programmas ietvaros mums ir pieejami apmēram 43 miljoni eiro, un pašlaik ir iesniegti vairāk nekā 20 projekti ar kopējo finansējumu apmēram 25 miljoni eiro. Neviens projekts pagaidām vēl nav īstenots, jo programma tikai nesen sākās. Mēs esam uzsākuši 10 hidrotehnisko būvju (tie ir aizsargdambji, polderu sūkņu stacijas) būvniecību, kas galvenokārt atrodas polderu teritorijās (tās ir tādas teritorijas, kas atrodas zemāk par apkārtējo ūdenstilpņu līmeni, tādēļ tās norobežo ar dambjiem, lai neapplūstu) – Lielupes zemienē, piejūras zemienē, ap Rīgu, pie Liepājas un Lubānā. Šie arī ir tie lielākie kompleksi, kas pakļauti plūdu riskam, un šajās teritorijās esošās sūkņu stacijas ir nepieciešams modernizēt. Ir uzsākta deviņu potomālo upju atjaunošanas projektu īstenošana.

Kuri projekti ir vissarežģītākie?

E.Griķītis: Lai realizētu projektus, kas skar potomālās upes – Iecavu, Misas upi, Meirāna kanālu Lubānā, Bolupi, Iču, un citas, situācija ir īpaši sarežģīta, jo ir nepieciešami vismaz 3 ekspertu atzinumi. Biotopu eksperts izvērtē, kādas dabas vērtības ir šajās teritorijās, ihtiologs sniedz atzinumu par zivīm, vēl viens eksperts izvērtē ūdens objektu ietekmi uz citiem ūdens objektiem. Ja projekts ir blakus īpaši aizsargājamajām teritorijām, tad pieprasa papildu ekspertu atzinumus, piemēram, putnu, zālāju un purvu jautājumos. Turklāt biotopu izpēti var veikt tikai vasaras veģetācijas periodā – no maija līdz novembrim. Tikpat sarežģīta ir šo ūdens objektu būvniecība – to nedrīkst darīt zivju nārsta (decembrī nārsto vēdzeles, rudenī – lašveidīgās, bet no marta  līdz jūnijam nārsto visas pārējās zivis) vai putnu perēšanas (līdz 1.jūlijam) laikā. Jāatceras, ka būvniecībā iesaistītās platības ir aizņemtas ar lauksaimniecības sējumiem. Līdz ar to potomālo upju projektu īstenošanas periods dažkārt ir tikai divi mēneši, bet izpildāmo darbu apjoms ir milzīgs. Bez tam būvniecību šajās teritorijās var ierosināt zemes īpašnieks, taču šīs upes nereti atrodas uz simtiem īpašumu, un saskaņojums nepieciešams ar katru īpašnieku.

Ar koplietošanas sistēmām arī ir vissarežģītāk – tur, kur uzturēšanas atbildība sadalīta uz vairākiem īpašniekiem, pastāv lielākās problēmas.

Kādā stāvoklī ir pašvaldību meliorāciju sistēmas?

A.Zīriņš: Pašvaldību meliorācijas sistēmu nav tik daudz. Tās ir kā viena īpašuma sistēmas, kur īpašnieks ir pašvaldība. Tomēr jaunais regulējums Meliorācijas likumā nosaka, ka var būt arī pašvaldības nozīmes koplietošanas meliorācijas sistēmas statuss. Tas nozīmē, ka ir koplietošanas meliorācijas sistēma, kuras uzturēšana ir vairāku īpašnieku atbildībā – ja ar šo sistēmu ir problēmas, pašvaldība var iesaistīties, uzturēšanas ietvaros to sakārtot, pēc tam no īpašniekiem pieprasot ieguldītos līdzekļus. Meliorācijas kadastrā ir reģistrēti aptuveni 500 kilometri šādas pašvaldības nozīmes koplietošanas meliorācijas sistēmas.

Ar koplietošanas sistēmām arī ir vissarežģītāk – tur, kur uzturēšanas atbildība sadalīta uz vairākiem īpašniekiem, pastāv lielākās problēmas.

Latvijā ir vēl viena aktuāla problēma – līdz šim nav bijis meliorāciju reāli uzraugošās un kontrolējošās institūcijas.

Kā ir ar privātīpašnieku atbildību par savu teritoriju meliorācijas sistēmu uzturēšanu – vai platību maksājumu saņemšanai ir nosacījums uzturēt meliorāciju?

E.Griķītis: Jā, tāds nosacījums ir. Taču tas attiecas tikai uz viena īpašuma meliorācijas sistēmām. Taču svarīga ir visa sistēma – ja mēs braucam uz Daugavpili, tad svarīgi, lai visa šoseja ir kārtībā. Arī meliorācijā ir svarīgi, lai visa lielā ūdensnoteka ir kārtībā, jo tā uztver mazās. Ja lielā ūdensnoteka nav kārtībā, tad koplietošanas un viena īpašuma meliorācijas sistēmas nedarbojas. Nav jēgas ieguldīt, ja lielās ūdensnotekas neņem pretī. Tāpēc ļoti būtiski uzturēt valsts nozīmes meliorācijas sistēmas, lai tās varētu savākt pārējos ūdeņus.

Un kā ar bebriem – vai tie tiešām spēj sabojāt meliorācijas sistēmu?

A.Zīriņš: Bebri mums patiešām ir ļoti liela problēma – tiklīdz mūsu ūdensnotekās ir kāda barības bāze, tā savairojas bebri. Ja zemes īpašnieks var slēgt līgumu ar medību kolektīvu par bebru izšaušanu, tad mēs to darīt nevaram, jo mums pieder nevis zeme, bet tikai attiecīgā būve. Ja mēs iztīrām bebru aizsprostu, bet fiziski viņu neiznīcinām, viņi atgriežas. Reizēm ir tā, ka ekskavators tīra ūdensnoteku, bet bebrs pāris kilometru attālumā jau būvē jaunu aizsprostu. Šajā jomā tiešām būtu nepieciešams kāds regulējums, lai radītu interesi ar bebriem cīnīties.

Reizēm ir tā, ka ekskavators tīra ūdensnoteku, bet bebrs pāris kilometru aiz muguras jau būvē jaunu aizsprostu.

Vai caurtekas ir meliorācijas sistēmas sastāvdaļa?

E.Griķītis: Caurtekas nav meliorācijas būves, tā ir ceļubūve, taču tās ir jāuztur tīras. Pirms pavasara paliem šīs caurtekas būtu jāapseko un jāiztīra no dažādiem sanešiem. Nereti ceļu izskalošanai par iemeslu ir tieši šo caurteku nepietiekamā uzturēšana –ūdens līmenis ceļas un iet pāri ceļam. Ļoti daudzas caurtekas ir sliktā tehniskā stāvoklī un nepilda savu funkciju, līdz ar to arī lauksaimniekiem traucē apsaimniekot savas teritorijas. Veicot ceļu pārbūvi, caurtekas ne vienmēr tiek iebūvētas pareizā augstumā, saskaņotas ar mums. Ja tās iebūvē augstāk, tad traucē gan mežsaimniecībā, gan lauksaimniecībā gan pašam ceļam. Viens no galvenajiem nosacījumiem ir, lai ceļš būtu izbūvēts sausā gruntī, jo sausā gruntī grunts iekšējās berzes leņķis ir lielāks, līdz ar to būves noturība – lielāka. Viens no iemesliem, kāpēc arī ceļi ir sliktā tehniskā stāvoklī, – tie nav pietiekami nosusināti.

Ceļinieki vienmēr uzsver ceļmalu grāvju nozīmi; vai tie ir svarīgi?

A.Zīriņš: Visa meliorācija, sākot ar jebkuru ceļa grāvi, ir hidroloģiski un hidrauliski saistīta – ūdenim kaut kur ir jāaiztek. Tas nenozīmē, ka ar vienu grāvi pietiks – šim grāvim ir jābūt sistēmā. Taču mūsu valstī nav vienota redzējuma par visu šo sistēmu kopumā, tā ir fragmentēta daudzu nozaru pārziņā. Par ceļiem atbild Satiksmes ministrija, par valsts un valsts nozīmes meliorāciju – Zemkopības ministrija, par būvniecību kopumā – Ekonomikas ministrija, bet par neregulētām, dabiskām ūdenstecēm – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Atbildības sadalīšana starp visiem šiem resoriem ir viena no galvenajām problēmām, kāpēc sistēma nestrādā kopumā. Ceļinieki, piemēram, būvējot ceļu, izrok ceļa grāvi, bet, ja mēs tālāk neizdarīsim savu vai koplietošanas sistēmas atbildīgie savu darbu, tad šis darbs faktiski būs bijis veltīgs.

Meliorācijas rezultātā ražas pieaugums ir līdz 30-40%.

Ja mēs meliorācijā ieguldām lieli Eiropas naudu, bet nav kopīgas sistēmas, cik tam vispār liela jēga?

A.Zīriņš: Pārsvarā, protams, tam ir jēga, bet ir gadījumi, kad mēs esam spiesti no kāda projekta atteikties, jo redzam, ka lejtecē ir īpaši aizsargājamā dabas teritorija, kurā mēs nemaz nevaram veikt būvdarbus.

E.Griķītis: Par jēgu runājot: piemēram, mežsaimniecībā egļu audzēm pēc meliorācijas koksnes pieaugums var pieaugt līdz piecām reizēm. Saņemt vienu vai piecus eiro – ir būtiski. Ceļu infrastruktūrai meliorācija ir vēl vairāk vajadzīga. Lauksaimniecībā bez meliorācijas Latvijas apstākļos ziemājus vispār nav iespējams audzēt. Ja nav meliorācijas, tie izslīkst, izmirkst. Meliorācija Latvijā bieži vien ir vajadzīga ne tikai tāpēc, lai augiem nodrošinātu veģetāciju, bet lai vispār augus varētu iesēt un novākt – lai būtu ceļš, pa kuru tehnikai pārvietoties. Meliorācijas rezultātā ražas pieaugums ir līdz 30-40%. Ja ņem aizaugušas platības, tad 100% – vai nu mēs ražojam, vai neražojam. Meliorācija pagarina veģetācijas periodu – bez visa tā, ka augiem ir labāki apstākļi, pavasarī tos var divas nedēļas agrāk iesēt, bet rudenī – divas nedēļas vēlāk novākt.

A.Zīriņš: Ja Latvija atrodas tādos klimatiskajos apstākļos, kurā nokrišņu ir vairāk nekā spēja iztvaikot, liekais ūdens ir jānovada. To sapratuši jau sen. Jau 1850.gadā Pūņu muižā bija pirmā māla drenāža. Upes tika tīrītas vēl agrāk.

Eiropā ir pieņemta Plūdu direktīva, kas nosaka – plūdus izskaust nevar, bet var samazināt riskus. Mums ir jāstrādā, sekojot šīm klimata izmaiņām.

Pērn tomēr bija ārkārtas apstākļi, tik daudz nokrišņu parasti nav. Vai šādu daudzumu normāli funkcionējoša sistēma spētu uzņemt?

A.Zīriņš: Protams, nevar!

E.Griķītis: Eiropā ir pieņemta Plūdu direktīva, kas nosaka – plūdus izskaust nevar, bet var samazināt riskus. Mums ir jāstrādā, sekojot šīm klimata izmaiņām.

Vai ir reāli kaut kādā pārskatāmā periodā šo meliorācijas sistēmu Latvijā sakārtot? Un kam tas būtu jādara?

A.Zīriņš: Katrs resors patlaban to dara savas atbildības un budžeta ietvaros.

E.Griķītis: Mūsu kolēģi lietuvieši, redzot, ka tuvākajos gados šim mērķim Eiropas finansējums beigsies, meklē jaunus finansējuma avotus. Viens no variantiem viņu izpratnē ir palielināt zemes nodokli, iegūto naudu ieguldīt meliorācijas sistēmu uzturēšanā un atjaunošanā. Bet tas ir politiski sāpīgs lēmums – viņi vēl nezina, vai parlaments šādu lēmumu atbalstīs. Arī Rietumeiropas pieredze ir tāda, ka katrs maksā par meliorācijas uzturēšanu. Latvijā ir vēl viena aktuāla problēma – līdz šim nav bijis meliorāciju reāli uzraugošās un kontrolējošās institūcijas. LAD varēja piemērot sodus par pārkāpumiem, bet tā nav viņu pamatfunkcija. Pēdējā laikā ZM plāno šo uzraudzību atdot pašvaldībām, kas pašlaik formāli jau notiek, tomēr pašvaldībās tam nav ne speciālistu, ne resursu, jo tikai Pierīgas pašvaldībās ir meliorācijas un hidrotehnikas speciālisti. Vajadzīgos speciālistus sagatavo tikai Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Mēs gan piesaistām arī vides speciālistus, kas it kā par vides jautājumiem ir zinoši, taču viņiem pietrūkst zināšanu inženierzinātnēs. Zem meliorācijas slēpjas diezgan pamatīga inženierzinātne – hidraulika, hidroloģija, materiālu zinības, teorētiskās mehānikas lietas, materiālu pretestība, stiprības lietas – tas viss kopā. Mums ir ne tikai zemes meliorācija, bet arī visas hidrotehniskās būves, ūdensapgādes jautājumi. Mēs neesam tikai melioratori, bet inženieri – hidrotehniķi, kuri buvē un uztur arī hidrotehniskās būves – sūkņu stacijas, aizsprostus, dambjus, slūžas u.c.

Viens no iemesliem, kāpēc arī ceļi ir sliktā tehniskā stāvoklī, tie nav pietiekami nosusināti.

Kā mēs meliorācijas sakarā izskatāmies uz kaimiņvalstu fona?

E.Griķītis: Apmēram līdzīgi, varbūt atšķiras nianses. Klimatiskie apstākļi ir līdzīgi. Eiropas valstīs visa lauksaimnieciskā ražošana tomēr notiek meliorētās teritorijās. Ir tāda Irigācijas un meliorācijas pasaules organizācija, kas apvieno vairāk nekā 150 valstis. Šīs organizācijas galvenie uzdevumi ir pabarot cilvēci un sakārtot ūdens kvalitāti. Tās valstis, kurās vairāk ir tādas teritorijas, kurām nepieciešama apūdeņošana, nesaprot problēmas, kas skar pārmitrinātās teritorijas, kurās ir vairāk nokrišņu nekā iz­tvaikošanas. Cilvēkiem ūdens ir liela vērtība, tas ir jāsaglabā labā ekoloģiskā kvalitātē. Tāpēc meliorācijas sistēmas tiek uzlabotas, tiek ierīkoti videi draudzīgi meliorācijas elementi, kontrolētā drenāža, divpakāpju grāvji, sedimentācijas baseini, akmens krāvumi u.c.

A.Zīriņš: Pēc augusta lietavām cilvēki sāka saprast, ka plūdi ir reāls apdraudējums, kura novēršanai meliorācijai ir nenoliedzama nozīme. Šādi apstākļi sabiedrībai palīdz izprast problēmu. Veicot pētījumus par polderu teritorijām, plānojot, kā tās apsaimniekot, daži zemes īpašnieki ir pārsteigti, ka viņu īpašumi tādā atrodas. Cilvēks par meliorācijas nozīmi nereti uzzina tikai tad, kad sākas problēmas.

Lētākais un efektīvākais veids, kā cīnīties ar plūdu riskiem, ir meliorācijas sistēmas vienota, regulāra uzturēšana un pareiza ekspluatācija.

*Aptuveni 100 tūkstošu kilometru garumā ir visa veida vaļējo grāvju sistēma (t.sk. valsts nozīmes ūdensnotekas, novadgrāvji, susinātājgrāvji, kontūrgrāvji), bet aptuveni 950 tūkstoši kilometru ir zemē iebūvētās meliorācijas caurules.