Janvāris tradicionāli tiek aizvadīts barikāžu piemiņas zīmē, taču šogad šim vēsturiskajam notikumam ir 25 gadu jubileja. Mēs atceramies visus, kas šajās dienās atradās barikādēs, un sava loma bijusi arī Latvijas ceļiniekiem. Šodienas VAS “”Latvijas Valsts ceļi” priekštecis – Latvijas Autoceļu departaments atradās pašā notikumu vidū, Vecrīgā, Smilšu ielā un no turienes tika koordinēta ceļinieku darbība.

1991.gada 13.janvāra pirmo operatīvo dežūru un autoceļu nozares saimniecību tehnikas iesaistīšanu barikāžu veidošanā vadīja tā laika Latvijas Autoceļu departamenta (tagad VAS „Latvijas Valsts ceļi”) ģenerāldirektors Olafs Kronlaks (attēlā).

Atceroties vēsturiskos notikumus, viņš stāsta:

„Barikāžu dienās mēs [Autoceļu departaments] atradāmies Smilšu ielā 8. Ienāca  mūsu ministrs [Jānis Janovskis] un Lauksaimniecības ministrs [Uldis] Ģēģeris.  Visa šūmēšanās jau bija jūtama, bet ceļinieki neko vairāk nezināja, neviens jau  nezināja. Jūtot, ka kaut kas briest, un ir iespējami armijas uzbrukumi, tika  plānots, kā organizēt pretošanos. Es biju izgājis armiju, un teorētiski bija skaidrs  – ja karaspēks nāks, mūs samals. Bet tajā situācijā bija jāreaģē uz iespējamajiem  draudiem − jāparāda, ka mēs sargājam savu valdību, toreizējo Augstāko  Padomi.”

Galvenais, ko ceļinieki un lauksaimnieki varēja dot, bija smagā tehnika.  Ceļiniekiem bija traktori K700 ar lāpstām un arī greideri. Bija svarīgi, lai šīs  mašīnas nav tik vienkārši izgrūžamas no vietas. Tādēļ, piemēram, smagās  mašīnas, lai būtu smagākas, bija piekrautas ar grunti vai šķembām.

Tolaik nozarē nebija neviena privātuzņēmuma, viss piederēja valstij – ceļu būvētāji, uzturētāji, rūpnīcas – viss bija pakļauts vienai ražošanas apvienībai. Atlika tikai izdot rīkojumu. Toreiz visi rīkojumi tika doti mutiski.

Entuziasms bija milzīgs. Bija svarīgi parādīt, ka mēs kaut ko varam. Sarunājām ar ministru, ka visu tehniku, kas atradās rajonos, pievilksim tik tuvu Rīgai, cik vien iespējams.

Novietojām to Ogrē, Mārupē, vēl šur tur. To vajadzēja, lai brīdī, kad tiek dota komanda, viss ir tuvumā.

Sākumā vislielāko stresu radīja tas, ka mēs nezinājām, kur šo tehniku izvietot – Smilšu ielā vai Zirgu ielā. Sakaru nebija, tikai parastie un valdības telefoni, turklāt nebija skaidrs vai tos nekontrolē čeka, un droši vien, ka kontrolēja. Citas sakaru iespējas nebija, tikai ar kājām atskriet no Saeimas mājas, kas bija turpat netālu.

Tika nolemts Vecrīgā izveidot vairākus aizsardzības vaļņus. Pirmoreiz parādījās shēma, kur ko likt. Un tad jau mūsu galvenais mehāniķis Uldis Birzleja un citi darbinieki secīgi skrēja un organizēja – kurā vietā, kuru transportlīdzekli likt.

Rīgas centra barikādes tika veidotas pakāpeniski, vairākās kārtās. Vispirms  pieejas Vecrīgai tika nobloķētas ar smago celtniecības un lauksamniecības  tehniku, piekrautiem lielas kravnesības automobiļiem ar piekabēm un  autobusiem.

Otrs loks tika veidots apkārt Doma laukumam un tagadējai Saeimas ēkai no  dzelzsbetona un metāla konstrukcijām. Bet trešais barikāžu nocietinājums tika  izveidots no dzelzsbetona konstrukcijām tiešai Augstākās padomes (Saeimas)  ēkas pieejai un nostāvēja tur līdz pat augusta puča beigām.

Tikpat svarīgs jautājums bija, kā cilvēkus izguldīt, paēdināt. Torņu ielā 7/9, kur  šobrīd ir VAS „Latvijas Valsts ceļi” birojs, bija ēdināšanas punkts, kurā varēja arī  sasildīties.

Olafs Kronlaks atceras, ka ceļinieki tajā laikā bija ļoti vienoti. „Vienotība bija starp ceļiniekiem, mežiniekiem un melioratoriem – tās bija tipiskas tautiskas organizācijas.”

„Vai mums bija bail? Es drīzāk teiktu, ka tā bija vairāk tāda satraukta neziņa, nevis bailes. Kad redzi, kāda masa šajos pasākumos piedalās, nu ko tur baidīties? Tas, ka situācija ir draudīga, tas gan. Man bija ģimene, un ne jau man – vienam. Tomēr arī tad, ja barikādēs nebūtu iesaistījušies ceļinieki, es, protams, būtu piedalījies. Domāju, jebkurš latviešu cilvēks tā domāja. Tādas sajūtas vai skaļas domas, ka pārrakstām vēsturi, gan nebija. Bija šaubas, vai izdosies, jo bija jāsakrīt daudziem apstākļiem.”

Kopumā no 25 ceļu pārvaldēm, astoņiem būvniecības rajoniem, būvmateriālu kombināta „Ceļuprojekts”, Autoceļu direkcijas divās nedēļās barikādēs bija vidēji 500 cilvēku katru dienu, ceļinieki uz barikādēm atveda 15 traktorus, 20 smagās mašīnas, kā arī urbšanas agregātus, treilerus, buldozerus, betona bluķus, auto greiderus, ekskavatorus un citu tehniku.