Visiem uzturēšanas darbiem ir noteiktas kvalitatīvās prasības, kas dotas ceļu specifikācijās. Prasības ir gandrīz identiskas tām, kas noteiktas būvniekiem, bet ikdienas uzturēšana nereti jārealizē uz sabrukušiem ceļiem, jānovērš dažādas ārkārtas situācijas, tādēļ tiek dotas nelielas atlaides, uzsver VAS “Latvijas Valsts ceļi” Ceļu pārvaldīšanas un uzturēšanas pārvaldes Uzturēšanas uzraudzības daļas vadītājs Jānis Kastanovskis.

Grants segums sastāv no dažāda izmēra minerālajiem materiāliem – māla, smilts, akmentiņiem, jeb šķembām. Prasības, kādam jābūt ideālam materiālam, ir dodas specifikācijās – granulometrijā (skat.pievienotajā attēlā). Šiem materiāliem (izmēriem) ir dotas robežvērtības (procentos) – ideālā līnija ir, piemēram, 5-20-30-40-50-70-90 %, bet tādu materiālu dabūt nevar, tāpēc tiek dotas pieļaujamās robežas. Tā kā materiāls Latvijā ir tāds, kāds ir, nereti tiek iestrādāts materiāls, kas iet granulometrijai nevis pa vidu, bet pie pieļaujamās augšējās vai apakšējās robežas. No tā izvairīties nav iespējams.

Piemēram, reģionālajam autoceļam Saldus – Tukums (P109) granulometrija “aizgāja” pa augšējo robežu (materiāls bija salīdzinoši smalks), tāpēc radās problēmas. “Latvijas autoceļu uzturētājs” materiālus iepērk, ievērojot iepirkumu procedūru, un viņiem ir jāizvēlas materiāls norādītajās robežās, un nav tiesības no kāda atteikties tāpēc vien, ka tas ir pie robežas. Ir jāņem lētākais.

Mālainā daļa materiālā var būt līdz 15%. Tas nenozīmē mālu klasiskajā izpratnē, bet “smalkās daļiņas”, kuras var iegūt no māliem, no dolomīta kaļķu smalkumiem – tā šajā gadījumā ir grants saistviela. Lielākie 3 cm akmeņi ir robežās no 85-99%. Ideālā gadījumā materiāls sablīvējas un veido ideālu segu, kura spēj uzņemt nepieciešamās slodzes.