Nepielūdzamā statistika

Pērn Latvijā notikuši 3728 ceļu satiksmes negadījumi, kuros bojā gājuši 212 un ievainoti 4603 cilvēki. Šā gada deviņos mēnešos uz autoceļiem jau ir bijuši 134 bojāgajušie, no tiem 51 bojāgajušais – mazākaizargātie ceļu satiksmes dalībnieki, tai skaitā velosipēdisti.

Satiksmes ministrijas šī gada informatīvajā ziņojumā teikts, ka pērn, salīdzinājumā ar 2013.gadu, ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits bija pieaudzis par 18,4%.  Pieaudzis bija arī satiksmes negadījumu skaits ar cietušajiem un kopējais ievainoto skaits. Latvijā ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits uz vienu miljonu iedzīvotāju ir viens no lielākajiem Eiropas Savienībā. Vairāk nekā pie mums uz ceļiem iet bojā tikai Rumānijā.

Iepazīstoties ar šo statistiku, var apgalvot – nekas, ko uz ceļiem var izdarīt drošības labad – nebūs par daudz. Un katram ceļu staiksmes negadījumam ir jākalpo par iemeslu vēl un vēl padomāt par to,  ko darīt, lai uz Latvijas ceļiem neietu bojā cilvēki.

Par velosipēdistu grupu drošību uz ceļiem jādomā ne mazāk kā par gājēju drošību

Ceļu satiksmes negadījums Garkalnē šonedēļ mudināja lieku reizi ieskatīties Ceļu satiksmes noteikumos un padomāt par to, ko darīt, lai vairāk pasargātu velobraucējus uz ceļa. Īpaši – bērnus.

“225. Velosipēdu vadītāji treniņnodarbību laikā vai organizētu sacensību laikā, ja tos noteiktā kārtībā pavada speciāli aprīkoti automobiļi, drīkst neievērot šo noteikumu 224.punktā, kā arī 219., 221. un 223.punktā minētās prasības, ja tiek nodrošināta ceļu satiksmes drošība”. Šādas pašlaik ir prasības pret transportu, kas pavada velosportistu kolonnas uz autoceļiem. Formulējums “speciāli aprīkotas” nav definēts,  to katrs var traktēt pēc savas izpratnes. Liela daļa autoceļu lietotāju ne vienu reizi vien ir redzējuši, ka velosportistu grupas brauc pa šoseju tādu automašīnu pavadībā, kurām vispār nav nekāda speciālā aprīkojuma.

Grūti apstrīdams ir fakts −  jo gājējs vai velobraucējs ir labāk pamanāms uz ceļa, jo drošākā ir viņa pārvietošanās. Par to tiek runāts katrā drošības kampaņā, piemēram, aicinot gājējus lietot atstarotājus un atstarojošās vestes. Velosportistu grupu pavadošajam transportam ir tieši tāda pati nozīme, kā gājēju atstarotājiem un vestēm. Tam ir jābūt savlaicīgi pamanāmiem un jābrīdina pārējie satiksmes dalībnieki.

Tieši tāpēc VAS Latvijas Valsts ceļi (LVC) gatavo priekšlikumus par to, kādam jābūt velosportistu grupas pavadošā transporta aprīkojumam. Šāda definīcija Ceļu satiksmes noteikumos ir nepieciešama, lai nebūtu dažādo traktējumu un interpretācijas iespēju un lai pavadošās automašīnas būtu patiešām pamanāmas. Turklāt tām jābūt pamanāmām jebkuros laika apstākļos – gan gaišajās, vasarīgajās dienās, gan pelēkajās, rudenīgajās.

Atbildīgajiem jādomā soli uz priekšu

Par konkrētās Garkalnē notikušās avārijas iemesliem lems Valsts policija, un vainīgie tiks sodīti. Kā pareizi norādā policija pārstāvji – viena avārija neliecina par nepieciešamību kaut ko aizliegt. Bet katrs šāds negadījums liek aizdomāties par to, ko ir iespējams uzlabot.

Padarīt velosipēdistu pavadošo transportu pamanāmāku – tas nav aizliegums, bet gan solis pretī drošībai. Un tas ir nepieciešams neatkarīgi no Garkalnē notikušā.

Valsts galvenie autoceļi ir intensīvākie un ātrākie Latvijā. Mums nav autobāņu, mūsu lielākie ceļi ir galvenās nozīmes valsts autoceļi, kur maksimālais atļautais ātrums ir līdz 100 km/stundā, bet satiksmes intensitāte vietām ir lielāka par 20 000 automašīnu diennaktī. Un tieši pa galvenaijiem valsts ceļiem notiek visintensīvākā tranzīta satiksme. Būt labi saredzamam uz šāda ceļa nav pārspīlējums, tā ir nepieciešamība.

Velosipēdists nav “mazais brālis”

Diemžēl emociju uzplūdā rosinājums rūpēties par drošību tika traktēts kā mēģinājums pretstatīt velosipēdistus un autobraucējus. Iespējams, tāpēc, ka autovadītāju un velosipēdistu neapmierinātība vienam ar otru jau ir folklorizējusies. Drošības pasākumi tika traktēti kā vēlme kaut ko aizliegt un nonivilēti līdz smīniem par bākuguņu skaitu un sarkastiskiem jautājumiem par to, vai velosportistiem būtu jābrauc apkārtiem ar lampiņām…

Bākugunis un automašīnu īpašais aprīkojums – tā ir drošība nevis iemesls smīnam. Līdzīgi kā drošības veste vai atstarotājs. Domāt par savu un apkārtējo drošību ir loģiska un pareiza rīcība. Velosipēdisti nav “mazie brāļi” uz ceļa, bet mazākaizsargātie ceļu satiksmes dalībnieki.

Un autobraucēju atbildība par drošību uz autoceļiem tamdēļ nekādā gadījumā nesamazinās! Droši uz ceļa var justies tikai tad, kad par to rūpējas pilnīgi visi ceļu satiksmes dalībnieki.

Rosinājums diskutēt par bērnu velosporta treniņiem uz šosejām tika sadzirdēts momentāli, un izvērsās tiešām spraiga diskusija. Tas ir pozitīvi! Sabiedrībai ir jādiskutē par drošības jautājumiem. Taču galvenais LVC satiksmes drošības speciālistu ierosinājums ir un paliek – uzlabot velosipēdistu grupu redazmību uz ceļa un tādējādi arī viņu drošību.

Brauksim droši!