Avots: Autoceļu Avīze, 2019. gada decembris

Ceļu nozare tuvākajos gados diez vai piedzīvos strauju finansējuma kāpumu. Tomēr, lai panāktu stabilitāti, valstiskā līmenī būtu jāpanāk ikgadējs stabils finansējums, ar ko nozare var rēķināties un plānot turpmākās darbības.

Tā intervijā Autoceļu Avīzei norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Viņš arī atzīmē, ka Latvijai turpmāk ir jārēķinās ar stabilu, bet ne pārāk strauju ekonomisko izaugsmi, ko ietekmēs ekonomiskā cikla svārstības pasaulē. Neskatoties uz ekonomikas bremzēšanos, panikai par iespējamu krīzes atkārtošanos nav pamata.

Mārtiņš Āboliņš, Bankas Citadele ekonomists

• No 2008. līdz 2015. gadam Finanšu ministrijas Tautsaimniecības analīzes departamenta direktora vietnieks un Makroekonomikas nodaļas vadītājs
• 2014. gadā stažējies Lielbritānijas Finanšu ministrijā
• Ieguvis pieredzi starptautisko notikumu analīzē, pārstāvot Latviju dažādās Eiropas Komisijas un OECD darba grupās
• Ieguvis ekonomikas maģistra grādu Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē

Šogad budžeta deficīts samazinājās, līdz ar to arī no valdības puses tika uzlikta neliela bremzīte ekonomikai. Pagājušajā gadā ar saviem izaugsmes tempiem Latvija faktiski bija vadošā valsts Baltijā, šogad apstākļi ir sakrituši uz otru pusi.

Ar kādiem ekonomiskajiem rādītājiem Latvija varētu noslēgt šo gadu? OECD pēdējās prognozēs lēš Latvijai zemāko izaugsmi starp Baltijas valstīm, iekšzemes kopproduktam (IKP) šogad pieaugot par 2,3%. Iepriekšējās prognozēs izaugsme tika prognozēta 2,7%.

Salīdzinot ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, Latvijas izaugsme šogad būs lēnāka. Iepriekšējos gados izaugsme Latvijai bija starp 5% un 4%, šogad, visticamāk,  tie būs 2,5%, ar iespējamām svārstībām vienā vai otrā virzienā, kas ir zemāks rādītājs nekā sākumā prognozētie 3%. Tas gan nav pārsteigums, jo iepriekšējos divos gados ekonomikā ieplūda Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļi un vienlaicīgi auga arī visa pasaules ekonomika, tas deva labu uzrāvienu. Tāpat 2017. gadā un 2018. gadā tika palielināts valsts budžeta deficīts un fiskālā politika bija ekspansīva. Šogad budžeta deficīts samazinājās, līdz ar to arī no valdības puses tika uzlikta neliela bremzīte ekonomikai. Pagājušajā gadā ar saviem izaugsmes tempiem Latvija faktiski bija vadošā valsts Baltijā, šogad apstākļi ir sakrituši uz otru pusi. Tomēr trešajā ceturksnī bremzēšanās vairs nav tik izteikta.

Kāpēc Latvija iepaliek no kaimiņvalstīm?

Es teiktu, ka mums ir nedaudz nepaveicies, jo neveiksmīgi sakrituši dažādi faktori. Piemēram, enerģētikas jomai gada sākums bija neveiksmīgs. Latvija ir atkarīga no laikapstākļiem, un gada sākumā valdīja salīdzinoši liels sausums un HES nevarēja saražot elektrību. Tāpat ietekmi atstāja koku cenu svārstības, jo Latvijā ir lielākā meža un kokapstrādes nozare Baltijā. Pagājušajā gadā kokmateriālu cena kāpa, bet šogad tieši otrādi – cena samazinājās. Tas ietekmēja gan ciršanas, gan ražošanas apjomus. Tāpat Latvija izjūt negatīvu ietekmi no pārmaiņām finanšu sektorā. Savukārt pozitīvu devumu Latvijai deva, ja tā var izteikties, Igaunijas kļūda ar akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem. Proti, tie Igaunijā bija dārgāki nekā Latvijā, jo tika piemērots augstāks akcīzes nodoklis. Latvijai tas deva patēriņu. Tomēr gada vidū Igaunija šo kļūdu laboja, samazinot akcīzes nodokli daļai alkoholisko dzērienu.

Mūsu prognozes ir, ka IKP augs aptuveni 2,5% apmērā visās Baltijas valstīs. Visas trīs Baltijas valstis galvenokārt ietekmē ārējā vide.

Kādas ir jūsu ekonomiskās prognozes nākamajam gadam?

Es domāju, ka situācija būs relatīvi līdzīga. Mūsu prognozes ir, ka IKP augs aptuveni 2,5% apmērā visās Baltijas valstīs. Visas trīs Baltijas valstis galvenokārt ietekmē ārējā vide. Proti, procesi, kas notiek pasaules ekonomikā, kas notiek Eiropā – Vācijā, Skandināvijā, jo tie ir Latvijas galvenie tirgi. Tāpat svarīgi, kurā virzienā virzīsies Brexit vienošanās. Šie ir galvenie faktori, kas varētu ietekmēt Latviju. Diemžēl redzams, ka gan Vācijā ir sabremzējusies ražošana, gan Skandināvijā, īpaši Somijā, Zviedrijā ir vērojama cikla lejupslīde. Izaugsme šajās valstīs joprojām ir pozitīva, bet tā ir ļoti lēna nedaudz virs viena procenta. Latvija to izjūt tieši caur ražošanas un būvniecības sektoriem, jo abas nozares ir cieši saistītas ar eksportu. Tomēr, lai gan ārējā vide nav īpaši labvēlīga, tā nav kritiska. Protams, ka arī riski pastāv vienmēr, jo ārējā vide ir ļoti nenoteikta. Ir pazīmes, kas liecina, ka varētu būt recesija kādās no lielajām pasaules ekonomikām, bet tie ir tikai minējumi. Piemēram, ASV vai eirozona var nonākt recesijā. Ja tas notiktu, tad Latvijas izaugsme varētu būt lēnāka par minētajiem 2,5%. Katrā ziņā runa ir par saprātīgām ekonomiskā cikla svārstībām, nevis lieliem kritumiem. Iedzīvotāji šīs svārstības ekonomikā gada ietvaros uz vienu vai otru pusi ikdienā neizjūt. Savukārt atsevišķām nozarēm un uzņēmumam šie brīži var būt sāpīgi, bet, kā jau minēju, sabiedrības labklājību un valsts ekonomiku tam kopumā nevajadzētu jūtami ietekmēt. Valstī algu līmenis palielinās, bezdarbs mazinās un sabiedrības noskaņojums ir labs. Arī iekšējais patēriņš ir stabils un sabalansēts. Mēs netērējam aizņemtu naudu, nav pārspīlētas kreditēšanas.

Protams, ka arī riski pastāv vienmēr, jo ārējā vide ir ļoti nenoteikta. Ir pazīmes, kas liecina, ka varētu būt recesija kādās no lielajām pasaules ekonomikām, bet tie ir tikai minējumi. Piemēram, ASV vai eirozona var nonākt recesijā. Ja tas notiktu, tad Latvijas izaugsme varētu būt lēnāka par minētajiem 2,5%.

Tātad panikai nav pamata?

Šobrīd tiešām panikai nav nekāda iemesla. Runājot par ekonomikas svārstībām, nevajag salīdzināt ar 2008. gadu un 2009. gadu Latvijā. Vidēji augsta ienākuma valstīs šāds ekonomikas kritums, kā piedzīvojām toreiz, faktiski nenotiek. Latvija un visa Baltija bija ekstremāls gadījums. Toreiz pastāvēja ārkārtīgi liela kreditēšana, liels ārējās tirdzniecības deficīts, fantastiski dārgi īpašumi attiecībā pret cilvēku ieņēmumiem. Šobrīd nekā no tā nav. Ekonomika ir diversificētāka un sabalansētāka. Bieži vien, ja ekonomika bremzējas, cilvēkiem tas asociējas ar krīzes sākumu, bet tā tas nenotiek. Ja paskatāmies uz attīstītām valstīm pēdējo 30 gadu griezumā, tad trakāk nekā Baltijas valstīm krīzes laikā ir gājis valstīm, kurās bijusi karadarbība, piemēram, Kuveita, Lībija utt.  Paliela recesija valsts ekonomikā ir IKP kritums 3% līdz 4%. Mums krīzes laikā IKP kritums bija 15% vienā un vēl 5% nākamajā gadā. Cerams, ka tāda situācija vairs nekad neizveidosies.

Kuras nozares var rēķināties ar izaugsmi šogad/nākamgad?

Visā Baltijā pārliecinoši labākos rezultātus uzrāda IT biznesa pakalpojumu eksports, kas pēdējo sešu gadu laikā šī nozare ir kāpinājusi eksportu par vidēji 20% gadā, jo ir globāls pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem. Latvija šajā nozarē pat ir apsteigusi Igaunijas rādītājus. Arī Lietuva turas līdzi, bet, tā kā ir lielāka valsts, tās rādītājam vajadzētu būt augstākam attiecībā pret ekonomiku. Ja skatāmies uz rūpniecību, lai gan apkārt esošais globālais klimats nav tai labvēlīgs un pieaugums ir sabremzējies, piemēram, mašīnbūves un metālapstrādes joma izskatās salīdzinoši labi. Pretvējš ir jūtams, bet, tai pat laikā, šī ir nozare, kurā Baltijas valstis iegūst, ja Vācijā vai Skandināvijā nozare attīstās lēnāk, jo šo valstu uzņēmumi meklē ceļus, kā optimizēt un efektivizēt darbību, pārnesot ražošanu uz citām valstīm. Labs piemērs ir Liepāja, kur ienāk gan jauni uzņēmumi, gan paplašinās esošie. Lai gan globāli nozare ir uz recesijas robežas, Latvija no tā iegūst. Runājot par Latvijas iekšējo pakalpojumu tirgu, neskatoties uz to, ka cilvēku skaits samazinās, tas uzrāda labus rezultātus. Visticamāk, uz tā rēķina, ka aug algas un līdzi tam arī patēriņš. Šīs arī ir tās galvenās nozares, kas jūtas pietiekami labi.

Tomēr mums ir jābaidās nevis no tā, ka varētu sākties krīze, bet gan no tā, ka gan pasaules, gan Eiropas un arī Latvijas ekonomika ilgāku laiku augs lēnāk nekā līdz šim.

Un kas varētu sagaidīt būvniecības nozari?

Skatoties kopumā, būvniecības nozari nākamgad sagaida neliels mīnuss, bet tie nebūs mīnus 20%, kā notika 2016. gadā, drīzāk nozares kritums varētu būt līdz mīnus 3%. Lielu nozīmi būvniecības nozares rādītājos spēlē valsts budžets. Divus gadus investīciju izdevumi no valsts puses auga par 30% līdz 40% gadā, savukārt nākamgad ir plānots 5% investīciju samazinājums attiecībā pret šo gadu. Kopējo investīciju apjoms ar visu mīnusu joprojām saglabājas liels, bet ar pārbīdēm nozaru ietvaros, kas paredz lielāku naudas apjoma samazinājumu ceļu nozarei, tāpēc ceļu būvē nākamgad situācija noteikti nebūs iepriecinoša. Ceļu būve un būvniecība kopumā ir no tām nozarēm Latvijā, kas piedzīvo lielākās svārstības, gluži kā pa amerikāņu kalniņiem. Normālā situācijā nozares vidēji aug par 3–4% gadā ar nelielām svārstībām vienā vai otrā virzienā. Latvijā ar būvniecību ir tā, ka vai nu tā aug par 10%, vai krīt par 10%. Paskatoties pēdējos 20 gados, ir bijuši deviņi ceturkšņi, kad izaugsme būvniecībā ir bijusi starp nulli un 6%. Te viss ir ekstrēmi un galējībās. Tikko bija līkne uz augšu, tagad ies uz leju, iztrūkstot vidus posmam. Tas lielā mērā ir saistīts ar ES fondu apguvi, kad ES līdzekļi ir pieejami, notiek uzrāviens, bet, kad apsīkst, tad iestājas panīkums. Ceļu būvē situācija noteikti nebūs iepriecinoša.

Visa pasaules ekonomika iet urbanizācijas virzienā. Latvijai labākais risinājums būtu punktveida attīstība visā teritorijā, lai attīstās ne tikai Rīga, bet arī lielākās pilsētas, ap kurām veidotos ekonomiskā aktivitāte.

Kā risināt, lai nebūtu tik strauji kāpumi un kritumi?

Tas būtu jautājums, kuru jārisina valstiskā līmenī. Ir skaidrs, ka visām nozarēm no valsts budžeta līdzekļu nepietiek. Faktiski visi, izņemot varbūt zemniekus, bļauj, ka piešķirtais finansējums ir nepilnīgs. Skaidrs, ka katls ir tik liels, cik ir. Iespējams, ka kļūdaina ir tieši pati budžeta plānošana. Proti, ka visi investīciju izdevumi atrodas vienā katlā ar ikgadējiem izdevumiem. Līdz ar to sanāk, ka ik gadu notiek politiskā tirgošanās un deķis tiek raustīts uz visām pusēm. Šogad, piemēram, iztirgo vienas prioritātes, bet ceļu nozarei nepieciešamās naudas pietrūkst. Nu tad iziet uz principu – varbūt nākamgad piešķirs vairāk. Man šķiet, ka būtiski no budžeta atsevišķi izdalīt tieši investīciju daļu un to plānot  ilgākā termiņā. Es neticu, ka valstī kāds apzināti pieņem lēmumu, ka būtu jāsamazina investīciju izdevumi, faktiski tas notiek neapzināti plānošanas procesa gaitā. Pastāv ES fondi, plus pēc lielākā bļāvēja principa veidots budžets. Diemžēl ceļi un citas jomas, kas nav laicīgi un gana spēcīgi pabļāvušas, paliek situācijā – piedodiet, nesanāca, varbūt nākamgad, vai aiznākamgad. Sanāk raustīšanās: patur kādu laiku nozari badā, tad iemet kādu kumosu, tad atkal aizmirst utt.

Runājot par ekonomikas svārstībām, nevajag salīdzināt ar 2008. gadu un 2009. gadu Latvijā. Vidēji augsta ienākuma valstīs šāds ekonomikas kritums kā piedzīvojām toreiz faktiski nenotiek. Latvija un visa Baltija bija ekstremāls gadījums.

Vai valsts budžeta ieņēmumus ietekmēs mērenā izaugsme? Kā palielināt ieņēmumus? Celt nodokļus?

Tā kā pēdējos divus gadus ekonomika auga labi, eiro izteiksmē valsts maciņš kļuva jūtami biezāks. Tomēr valsts ambīciju līmenis un nodokļu slogs neiet kopā. Mēs gribam, lai būtu pietiekami daudz naudas aizsardzībai, veselībai, izglītībai, gribam etnogrāfiski sadalītu reģionālo pārvaldību ar kultūras namu katrā miestiņā, un tam visam klāt arī zemu nodokļu režīmu. Kad ekonomika aug strauji, var iedot vienai nozarei, otrai nē, un tā lāpīties, bet ilgākā termiņā, kad ekonomika sāk augt lēnāk, ir jāizšķiras: vai nu no kaut kā ir jāatsakās, vai arī kopējam nodokļu ieņēmumu apjomam ir jāaug. Visticamāk, ka nākamā nodokļu reforma nāks ar nodokļu paaugstināšanas efektu, jautājums ir, kuru un kādā apjomā. Tas varētu izkristalizēties nākamgad. Ambīciju apjoms, ko mēs gribam no valsts, neiet kopā ar nodokļu masu, un tas nav nekāds jaunums. Ir zināms laika sprīdis, kad var izlikties, ka viss ir kārtībā, bet tas ātri paiet.

Ja paskatāmies uz attīstītām valstīm pēdējo 30 gadu griezumā, tad trakāk nekā Baltijas valstīm krīzes laikā ir gājis valstīm, kurās bijusi karadarbība, piemēram, Kuveita, Lībija utt.  Paliela recesija valsts ekonomikā ir IKP kritums 3% līdz 4%. Mums krīzes laikā IKP kritums bija 15% vienā un vēl 5% nākamajā gadā. Cerams, ka tāda situācija vairs nekad neizveidosies.

Kas varētu motivēt iedzīvotājus/uzņēmumus maksāt nodokļus godprātīgāk un pamest pelēko zonu?

Ticība, ka nodokļu ieņēmumi tiek sakarīgi izlietoti, ka nodokļus maksā arī kaimiņš, ka uzņēmumam nav jākonkurē ar tiem, kas nemaksā, un līdz ar to netiek kropļots tirgus. Tu vari būt paklausīgākais pilsonis valstī, bet, ja ir jākonkurē ar citiem, kas strādā zemā nodokļu režīmā vai arī nemaksā nodokļus nemaz, nevar izturēt konkurenci. Tā ir viena no problēmām iekšējā tirgū, ja tavs konkurents nemaksā, visticamāk, arī tu nemaksāsi, un tam pat nav saistības ar vēlmi maksāt vai nemaksāt. Es domāju, ka būtu jāpārskata mazie nodokļu režīmi. Tie nav jālikvidē, bet jānovērš situācija, ka, piemēram, visi taksometri ir mikronodokļa maksātāji. Tas būtu viens no jautājumiem, kas būtu jāatrisina nodokļu reformas laikā. Ja tev ir lielāks bizness, tad ir arī jāstrādā atbilstošā likumdošanā.

Ceļu būve un būvniecība kopumā ir no tām nozarēm Latvijā, kas piedzīvo lielākās svārstības, gluži kā pa amerikāņu kalniņiem. Normālā situācijā, nozares vidēji aug par 3–4% gadā ar nelielām svārstībām vienā vai otrā virzienā. Latvijā ar būvniecību ir tā, ka vai nu tā aug par 10%, vai krīt par 10%.

Šobrīd tiek vākti paraksti par Saeimas atlaišanu, kā tas var vai nevar ietekmēt procesus Latvijā?

No ekonomikas skatu punkta, manuprāt, tas nav svarīgs jautājums. Protams, tas kavētu stratēģisku jautājumu pieņemšanu, bet ekonomikai un uzņēmējiem īstermiņā tas neko nemainītu. Piemēram, Beļģija bez valdības nodzīvoja divus gadus, Spānijā katru gadu kaut ko vēl, un neko īsti neievēlē.

Un kā ir ar Brexit?

Risks, ka notiks bezvienošanās Brexit, ir būtiski samazinājies. Tomēr ekonomisko ietekmi jau daļēji var izjust. Eksportā to sajūt būvniecības nozare, ražošana, koku nozare. Vēl, runājot par ārējiem faktoriem, kas varētu ietekmēt valsts attīstību,  jāņem vērā arī ASV un Ķīnas attiecības. Proti, vai tiks noslēgts  tirdzniecības līgums. Tāpat, pasaules ekonomikas izaugsmei kļūstot lēnākai, pastāv risks, ka kaut kur finanšu sistēmā parādās problēmas un notiekt īssavienojums. Tad lēnāka izaugsme pasaulē var pārtapt krīzē. Pazīmes, ka tas varētu notikti nav, bet jāņem vērā, ka risks pastāv vienmēr. Tomēr mums ir jābaidās nevis no tā, ka varētu sākties krīze, bet gan no tā, ka gan pasaules, gan Eiropas un arī Latvijas ekonomika ilgāku laiku augs lēnāk nekā līdz šim.

Latvijā pastāv krasa atšķirība starp lielajām pilsētām un reģioniem. Arī uzņēmējdarbība lielākoties koncentrējas ap Rīgu. Kā mazināt šo plaisu, vai gaidāmā reforma varētu kaut ko atrisināt?

Es domāju, ka reforma pati par sevi neko neatrisinās. Es to redzu vairāk kā saimnieciskas dabas jautājumu, proti, cik izmaksā administrācija, kā tiek organizēta pārvaldība, nodrošinot nepieciešamos pakalpojumus reģionos. Rīga un lielās pilsētas ir 90% no Latvijas ekonomikas, bet mazāk nekā 10% no teritorijas. Es domāju, ka laba un ātra risinājuma šai problēmai nav. Visa pasaules ekonomika iet urbanizācijas virzienā. Latvijai labākais risinājums būtu punktveida attīstība visā teritorijā, lai attīstās ne tikai Rīga, bet arī lielākās pilsētas, ap kurām veidotos ekonomiskā aktivitāte.

Tas nozīmē, ka blakus esošajām pašvaldībām būtu vairāk jāsadarbojas savā starpā?

Jā, pašvaldībām jābūt aktīvākām. Jau tagad redzams, ka tās pašvaldības, kuras tādas ir, uzrāda labākus rezultātus. Piemēram, Ventspilī un Liepājā brīvostas teritorijā tiek izbūvēta infrastruktūra, piesaistīti investori. Tai pašā laikā arī Rēzekne mēģina iet šādu ceļu, bet tai ir grūti piesaistīt investorus. Protams, Kurzemes pilsētām ir labāks ģeogrāfiskais novietojums, jo ir osta un savienojums ar Skandināviju un Vāciju. Tomēr šis ir virziens, kurā pašvaldībām ir jāiet, bet, lai tas darbotos, vajag normāla lieluma pašvaldības ar stipriem attīstības centriem, lai būtu kapacitāte veidot attīstības punktus, kas spētu pievilkt investorus. Es esmu aprēķinājis Latvijā IKP uz vienu kvadrātkilometru, sanāca viszemākais rādītājs Eiropā. Mums ir grūti apsaimniekot valsts teritoriju, jo iedzīvotāju ir salīdzinoši maz, un arī ekonomika ir maza, bet kvadrātkilometru ir daudz. Es neesmu mēģinājis šo izrēķināt attiecībā uz ceļiem, bet domāju, ka situācija būtu līdzīga.

Ir skaidrs, ka visām nozarēm no valsts budžeta līdzekļu nepietiek. Faktiski visi, izņemot varbūt zemniekus, bļauj, ka piešķirtais finansējums ir nepilnīgs. Skaidrs, ka katls ir tik liels, cik ir. Iespējams, ka kļūdaina ir tieši pati budžeta plānošana. Proti, ka visi investīciju izdevumi atrodas vienā katlā ar ikgadējiem izdevumiem. Līdz ar to sanāk, ka ik gadu notiek politiskā tirgošanās un deķis tiek raustīts uz visām pusēm.

Ceļi ir valsts asinsrite, vai tas nozīmē, ka starp ceļu stāvokli un labklājību ir velkama vienādības zīme?

Es teiktu, ka tas nav tik viennozīmīgi. Šie rādītāji ir un nav savstarpēji saistīti. Ja paskatāmies uz Lietuvu, kur ir labāks ceļu stāvoklis, un salīdzinām emigrāciju, redzams, ka arī tur cilvēki no reģioniem brauc prom. Tikai pa labākiem ceļiem. Tikai ar ceļu stāvokli lielos ekonomiskos izaicinājums atrisināt nevar. Protams, ja nebūs ceļu vispār, tad nenotiks attīstība. Ja investors no Zviedrijas atbrauc uz Ventspili un no turienes līdz Rīgai ir labs ceļš, tad kādi ceļi ir tālāk, viņu vairs neinteresē. Ja velkam paralēles ar ceļu stāvokli, tad drīzāk mēs zaudējam nevis investoru piesaistē, bet gan efektivitātē, jo pavadām ilgāku laiku ceļā, sastrēgumos, nodedzinām benzīnu, tādējādi ietekmējot vidi utt.

Vai risinājums būtu nodot tos valsts ceļus, kam vairs nav valstiskas nozīmes, pašvaldībām?

Ja pašvaldības spēj izmantot to rīcībā esošo finansējumu ceļiem efektīvāk, tad tam ir jēga, kā arī pašvaldības noteikti zina labāk, kuri tām būtu prioritārie ceļi. Ja nav naudas un viss brūk kopā, nav nozīmes, kam ceļi pieder, bet, ja ir nauda, ko var izmantot efektīvāk, tad gan ir jēga.

Kā zināms, valdība uzsvaru liek uz sociālo jomu, veselību un izglītību, bet ceļi tiek atstāti tādā kā pabērna lomā, kādu ietekmi tas varētu atstāt?

Ja paskatāmies uz Eiropas nākamā plānošanas perioda piedāvājumu, ir atsevišķs fonds, kas tiek izdalīts strukturālo reformu atbalstam. Ja tiek realizēta administratīvi teritoriālā reforma, varbūt mēs varam no cita instrumenta iegūt finansējumu ceļiem. Tas varētu būt viens no risinājumiem, jo ir skaidrs, ka no tiem finanšu instrumentiem, kas ir bijuši pieejami līdz šim, līdzekļi tiks iedalīti citām prioritātēm. Eiropa grib, lai mēs paši finansējam ceļu būvniecību.  Grūti iedomāties, ka pieejamais finansējums ceļiem turpmākajos gados varētu strauji pieaugt, bet, pēc manām domām, būtiski jau esošā finansējuma apmērus  saprātīgā līmenī nofiksēt un noturēt, jo šobrīd mētāšanās ir ārkārtīgi liela. Jāņem arī vērā, ka pieaugs cenas. Ko varētu darīt? Pirmais solis, kā jau minēju, būtu atrisināt svārstības. Tas viestu skaidrību nozarē. Plānošanu nedaudz apgrūtina tas, ka daļu investīciju realizē valsts, daļu – pašvaldības, bet dialoga starp tām nav. Protams, ka politiķi nevar saplānot visus izdevumus piecus gadus uz priekšu, bet investīciju daļu tomēr būtu jānofiksē. Šobrīd, kamēr vidējā termiņa plānu veido Satiksmes ministrija (SM), un tajā pašā laikā Finanšu ministrijai (FM) tas nav saistošs, var zīmēt, kādus plānus grib. Tie nekur tāpat netiek iekļauti. Šobrīd nenoteiktība ir pārāk liela. Uzņēmēji nevar plānot investīcijas, bankām ir grūti kreditēt.

Diemžēl ceļi un citas jomas, kas nav laicīgi un gana spēcīgi pabļāvušas, paliek situācijā – piedodiet, nesanāca, varbūt nākamgad, vai aiznākamgad. Sanāk raustīšanās: patur kādu laiku nozari badā, tad iemet kādu kumosu, tad atkal aizmirst utt.

Vai tiek gaidīts Laimes lācis, kas izslaucīs visas problēmas pa durvīm laukā?

Savā ziņā tas varbūt ir tādēļ, ka ekonomikas izaugsme, pat darot visu ļoti pareizi, prasa laiku. Ja paskatās laika periodu no 1995. gada, Baltijas valstis izaugsmes ziņā izskatās fantastiski uz pārējās pasaules fona. IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju ir salīdzināms ar Āzijas tīģeriem. Līdz šim Latvija kopumā ir darījusi pareizas lietas un darījusi to veiksmīgi. Tajā pašā laikā, ja kaut kas neizdodas, politiķi mēdz radīt sajūtu, ka kaut kas it kā tiek darīts. Te atkal atduramies pret plānošanu. Lietuvā attiecībā uz ceļu attīstību ir izveidota desmit gadu programma, kas pamazām tiek realizēta. Mēs savukārt lēkājam no viena grāvja otrā.

Vai Latvija pārāk paļāvās uz ES fondu finansējumu?

Kad uzsvars tiek likts uz ES fondu naudu, pazūd elastība, jo šim finansējumam ir precīzi noteikts, kur to var izlietot un kādiem mērķiem. Tādējādi var rasties situācija, ka finansējums tiek izlietots tur, kur to drīkst, nevis tur, kur tas būtu visnepieciešamāk. Šobrīd galvenie autoceļi ir labā stāvoklī, bet reģionālie ceļi brūk kopā, skatoties no ceļu lietotāju puses, tas liekas negodīgi.

Visticamāk, ka nākamā nodokļu reforma nāks ar nodokļu paaugstināšanas efektu, jautājums ir, kuri un kādā apjomā.

20gs. 30. gados ceļu nozarei tika novirzīta arī daļa no nodokļu ieņēmumiem, kas iekasēti no pārdotā alkohola. Varbūt vajadzētu kaut ko līdzīgu apdomāt?

Es neatbalstu atsevišķu nodokļu iezīmēšanu, jo atsevišķu nodokļu ieņēmumi mēdz būt neparedzami. Piemēram, šogad Igaunija samazināja savas likmes, un mums samazinājās ieņēmumi. Piesaiste pie šī nodokļa liktu apturēt kādus projektus.