Lai pieņemtu pareizus lēmumus, vajadzīgi gudri, tālredzīgi un drosmīgi politiķi. Lai šādi politiķi eksistētu, arī sabiedrībai jābūt gudrai, tālredzīgai un ambiciozai, uzsver Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks. Sarunā ar “Autoceļu Avīzi” viņš sniedz savu vērtējumu pašreizējai situācijai valstī un iezīmē galvenos nākotnes attīstības scenārijus, un neaizmirst arī autoceļus

Kādas ir ekonomistu prognozes nākamajam gadam? Vai valsts budžeta maciņš varētu pildīties straujāk un vairāk, nekā plānots?

Valsts budžets ir bāzēts relatīvi piesardzīgās un nebūt ne pārspīlēti optimistiskās ekonomikas izaugsmes prognozēs, līdz ar to iespēja, ka budžets pildīsies labāk, ir diezgan liela. Valsts ieņēmumu dienests arī vairāk sāk pievērsties ēnu ekonomikas mazināšanai. Tas nozīmē, ka, jā ‒ budžetā naudas varētu būt vairāk. Ne jau daudz vairāk, bet mazliet – jā.

Rīgā iedzīvotāju ienākumu līmenis jau ir tuvu Eiropas Savienības (ES) vidējam, turpretī reģionos tā nebūt nav. Kādas ir Latvijas reģionu perspektīvas?

Ienākumu līmenis Rīgā nu jau pēdējos divus, trīs gadus ir pat mazliet virs ES vidējā, bet tas tiek rēķināts pēc pirktspējas paritātes, proti, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības. Ar vienu eiro Latvijā var nopirkt vairāk nekā, piemēram, Vācijā. Rīgā ienākumu līmenis ir augstāks nekā Latvijā vidēji, jo īpaši, ja mēs salīdzinām ar reģioniem. Tas tāpēc, ka Rīgā ir lielāka ekonomiskā aktivitāte, Rīga rada lielāko daļu no Latvijas ekonomiskās pievienotās vērtības, darbinieks Rīgā ir vidēji kvalificētāks nekā reģionos, un tas nozīmē ‒ šis darbinieks spēj saražot un nopelnīt vairāk, līdz ar to viņam var arī maksāt vairāk.

Ja mēs skatāmies uz Latvijas reģionu attīstību, tad pie mums jau pilnā sparā notiek un turpināsies tas pats, kas citur pasaulē – urbanizācija.

Ja mēs skatāmies uz Latvijas reģionu attīstību, tad pie mums jau pilnā sparā notiek un turpināsies tas pats, kas citur pasaulē – urbanizācija. Tas nozīmē, ka cilvēki no mazāk attīstītiem reģioniem vai apdzīvotām vietām virzīsies turp, kur ir darbs, un kur viņš vai viņa var nopelnīt. Līdz ar to mēs, protams, redzēsim arvien lielāku koncentrēšanos ap ekonomiskās aktivitātes centriem. Rīga ir viens– lielākais un pats galvenais Latvijas centrs. Bet tas nudien nenozīmē, ka tādas vietas kā Valmiera, Ventspils vai Liepāja pazudīs. Konkrētā reģiona veiksmes vai neveiksmes stāsts būs atkarīgs no tā, vai šie centri spēs radīt pietiekoši lielu ekonomisko jaudu. Un tas, manuprāt, būs atkarīgs ne tikai no reģionālajiem uzņēmējiem, bet arī no valsts līdzdalības. Tāpēc ļoti būtisks ir jautājums – vai mums Latvijā tiešām vajag 119 administratīvās vienības? Protams, nevajag! Šī administratīvā sadrumstalotība ir pārspīlēta. Tas, cik spēcīgi būs reģioni, un cik to nākotne būs veiksmīga, būs atkarīgs no valsts lomas un valsts spējas šo administratīvo masu koncentrēt krietni mazākā lēmēju skaitā. Administratīvi teritoriālajām vienībām būtu jābūt krietni lielākām – gan iedzīvotāju skaita, gan ekonomiskās jaudas ziņā. Otra lieta, kas Latvijā ļoti iztrūkst, ir savstarpējā sadarbība. Līdz šim daudzos gadījumos ir bijis tā, ka pilsētas sevi redz kā viensētas – šeit ir mans žogs, es rūpējos tikai par to, kas atrodas žoga iekšpusē, ārpusē notiekošais mani neinteresē. Ja mēs turpinām dzīvot šādi, tad viensētas kļūs tik vārgas, ka izmirs. Lai tas nenotiktu, viena iespēja ir administratīvi uzspiest tās veidot lielākas, bet otra – motivēt tās savstarpēji sadarboties.

Ļoti būtisks ir jautājums – vai mums Latvijā tiešām vajag 119 administratīvās vienības? Protams, nevajag! Šī administratīvā sadrumstalotība ir pārspīlēta.

Labs piemērs ir ES fondi. Ar laiku mazināsies modelis, ka valstij iedod aploksni, kuru tā iekšēji savā starpā sadala. Ļoti iespējams, ka lielāka loma būs starpreģionālai un starptautiskai sadarbībai, kaut kas līdzīgs Junkera fondam. Sadarbošanās ne tikai valsts ietvaros, bet arī starptautiski ir ļoti svarīga.

Protams, valsts jādara arī virkne citu lietu. Tā pati uzņēmējdarbības vide. Tas gan nenozīmē veidot kaut kādu Latgales attīstības plānu, par citām vietām aizmirstot. Tāds attīstības plāns ir nepieciešams jebkurai vietai Latvijā. Kvalitatīvāka uzņēmējdarbības vide visiem palīdzēs, tur divritenis nav no jauna jāizdomā. Tas visos stratēģijas dokumentos sen jau ir uzrakstīts, tikai tās pēc uzrakstīšanas tiek noliktas plauktā un rakstītas nākošās.

Kāpēc tās stratēģijas netiek realizētas?

Viens no pamata iemesliem ir tāds, ka šie stratēģijas dokumenti tiek rakstīti bez konflikta, proti – visiem tiek solīts viss, ko vien var apsolīt. Rakstot stratēģijas dokumentu, vienmēr jāsaprot, kam un pēc kādiem principiem mēs dodam un kam ‒ nedodam. Visiem un visam naudas nekad nepietiks. Ja tas jau sākotnēji nav dokumentā ielikts, tad visi uztver – visiem būs viss. Un stratēģijas dokumenti vēlamības formā bez izpratnes par resursu ierobežotību ir nereāli. Visa pamatā ir bailes uzņemties atbildību, izlemjot kam dot, kam nedot.

Daudzas reizes esam dzirdējuši un arī paši rakstījuši, ka ceļi ir ekonomikas asinsrites sistēma, bez tiem nav iespējama ekonomiskā attīstība. Tā ir?

Latvijā ir maza, atvērta ekonomika ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Līdz ar to vienīgais veids, kā kļūt bagātiem, ir mēģināt kādam kaut ko pārdot. Daudzos gadījumos šī prece vai pakalpojums ir fizisks, līdz ar to tas ir jānogādā. Tāpēc ceļi ir absolūti būtiski. Otra lieta, kāpēc ceļi ir svarīgi – ja mēs vēlamies iedzīvotājus reģionos tomēr kaut kā pieturēt, mums ir jārēķinās, ka cilvēkiem būs jākustas, jābūt mobiliem. Jo vieglāk cilvēks pa Latvijas teritoriju spēs kustēties, jo lielāka iespēja, ka reģioni izdzīvos. Taču pārlieka centība aptumšo prātu – mēs nevaram visiem iedzīvotājiem apsolīt (un tas būtu absolūti ļauni): turpiniet dzīvot tur, kur jūs esat, un mēs darbu jums atradīsim. Tas nekad nenotiks. Tādēļ ir jāveic stratēģiskas izvēles, ar kuriem koridoriem mēs šo mobilitāti atbalstām. Līdz ar to attiecībā uz ceļiem mums ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē, kurus ceļus mēs uzturam un attīstām, un par kuriem, ja tā var teikt – aizmirstam.

Cik liela loma valsts attīstībā ir infrastruktūrai? Vai investori vērtē to, vai līdz noskatītajai vietai ir ceļš, elektrības pieslēgums utt?

Transporta infrastruktūra ir viens no elementiem. Ja mēs visus ceļus aizklapēsim ciet, aparsim un neko nedarīsim, tad visticamāk cilvēki vai nu sabrauks uz Rīgu, vai daļa aizbrauks no Latvijas. Ja mēs gribam, lai reģionos ir cilvēki, lai kāds tajā investora rūpnīcā arī strādā, tad šiem cilvēkiem kaut kur ir arī jādzīvo. Transporta infrastruktūra ir ļoti svarīga, bet es ar to nedomāju tikai fiziski lielceļu, bet arī tehnoloģijas, lai cilvēkiem nebūtu tik daudz jābraukā apkārt. Tad šo reģionu eksistenci ir iespējams nodrošināt. Cilvēki var strādāt, piemēram, no Siguldas, uz Rīgu braucot 2-3 reizes nedēļā.

Pavasarī un arī rudenī, kad lietavās izšķīst grants ceļi, notiek iedzīvotāju un uzņēmēju protesti. Atsevišķi ceļi kļūst neizbraucami, uzņēmēji nevar izvest/atvest kravas. Vai uzņēmējiem ir tiesības būt neapmierinātiem, vai arī tā ir viņu pašu vaina, ka izvēlējušies darboties tādā vietā, kur nav laba ceļa?

Šī ir tā sadarbība un atbildība. Mēs nedzīvojam atrauti no citiem. Konkrētajam iedzīvotājam vai uzņēmējam ne tikai kaut kas pienākas, bet ir arī zināma atbildība. Valsts lomu šeit nudien nevajag pārspīlēt ‒ nav tā, ka valsts visiem visu atnesīs gatavu. Tajā pašā laikā valsts loma ir ļoti nozīmīga, jo valsts ir vislielākais spēlētājs, tai ir vislielākā finansēšanas jauda un spēja noteikt noteikumus. Ja mēs skatāmies uz ceļiem, tad šis pavasaris ļoti uzskatāmi iezīmēja nepieciešamību sadarboties valsts institūciju starpā. Mēs visi redzam, ka notiek skolu tīkla reforma, bet ir saistītie jautājumi – kas notiek ar ceļu kvalitāti. Ko tas parādīja? Tas parādīja, ka arī valsts pusē attiecīgajām institūcijām ir jāsanāk kopā, jāsaliek savi plāni uz galda un jāskatās – kurus segmentus mēs attīstām, kurus nē. Runa nav par to, ka mums būtu jānodrošina viss, kas mums pašlaik ir ‒ to kvalitatīvi vienkārši nevar izdarīt, tāpēc jāveic izvēles. Ja mums ir trīs ceļi un pietiek ar vienu, tad uzlabojam to vienu, lai tas ir ļoti labā kārtībā, bet pa pārējiem diviem braucam vasarā, kad tie ir sausi.

Šajā periodā mums vēl ir pieejami ES līdzekļi autoceļiem, taču runā, ka nākamajā tas tā varētu nebūt. No visām trim Baltijas valstīm Latvija ceļu jomā ir visvairāk atkarīga no ES naudas. Vai valdība spēs ar valsts budžeta līdzekļiem kompensēt paredzamo ceļu nozares finansējuma kritumu?

Tas ir prioritāšu jautājums. Protams, tas ir iespējams. Bet vai tas ir vajadzīgs? Tas nozīmē, ka kādam netiks iedots. Ceļi viennozīmīgi ir ļoti svarīgi, risinājums ir jārod. Tik daudz balstīties uz ES struktūrfondiem, kā Latvija balstās pašlaik, ir vieglprātīgi.

Taču tās visas ir politiskas izvēles, kuru pamatojums, cerams, balstīsies uz ekonomiskajiem aprēķiniem. Diemžēl Latvijā lēmumu pamatojums un kvalitatīva, ciparos balstīta analīze diezgan būtiski pieklibo. Pamazām tas mainās, un tas ir ļoti labi. Ja iepriekšējos gados mēs runājām par skolu tīklu un lielā mērā tas bija ļoti emocionāls uzstādījums, kam ciparos pamatotas analīzes bija maz. Tagad, pateicoties “Jāņa sētas” iesaistei, mēs redzam, ka daudzas lietas ar vēsu prātu mēs varam uzlikt uz kartes. Konkrētus datus, cilvēku skaitu, attālumus, izmaksas – tad šo lēmumu pieņemt ir krietni vieglāk. Emociju ir mazāk, bet vēsa, ciparos balstīta pamatojuma – krietni vairāk.

Ceļi viennozīmīgi ir ļoti svarīgi, risinājums ir jārod. Tik daudz balstīties uz ES struktūrfondiem, kā Latvija balstās pašlaik, ir vieglprātīgi.

Valsts institūcijām, pieņemot lēmumus, analīzes daudzos gadījumos ir maz. Šogad Saeimā beidzot ir izveidots analīzes dienests. Ja nemaldos, trīs cilvēku sastāvā, kuriem ir jānosedz viss spektrs. Tas ir maz, bet labāk nekā iepriekš.

Vai problēma nav arī tā, ka mūsu sabiedrība noveco un politiķi orientējas uz lielāko vēlētāju grupu – pensionāriem?

Protams, un tas tā būs arvien vairāk. Un tur ir vēl viena lieta – pensionāri ir nabadzīgi. Un tas piedod zināmu garšu visiem šiem lēmumiem. Tomēr es nedomāju, ka mums vajag norakt visu šo situāciju.

Laiks, kad mēs vainojām tikai un vienīgi politiķus, ir pagājis. Latvija iepriekšējos gados tomēr ir augusi diezgan labi, arī turpmākos gadus izaugsme būs diezgan strauja. Ja mēs skatāmies uz  nākotni, tad mans jautājums galvenokārt ir par ambīcijām ‒ kāda Latvija un tās iedzīvotāji gribētu būt. Ja mēs gribam būt vidusmēra valsts, kāda esam pašlaik, tad, es domāju, nav liela pamata iespringt. Latvijas ekonomikas izaugsme turpināsies, vidējais iedzīvotājs ar katru gadu (ar zināmu biznesa cikla svārstību) kļūs mazliet turīgāks, daļa dosies strādāt uz Rietumeiropu. Vidējais Latvijas iedzīvotājs novecos, politiķi kļūs mazliet populistiskāki (jo vecākiem cilvēkiem ir mazliet citas intereses). Nav pamata domāt, ka te notiks kaut kādas absolūti neiedomājamas kataklizmas. Arī neko radikālu nedarot mēs pamazām kļūsim turīgāki un vecāki. Bet vecums gan pienāks ātrāk, nekā turība. No vidēji pārtikušas valsts uz nabadzīgu valsti visticamāk nenokritīsim, bet tas nav pietiekami iedrošinošs faktors, lai mēs pēkšņi kļūtu bagāti. Taču, ja mēs gribam kļūt par ļoti pārtikušu valsti, ja gribam sasniegt Vācijas vai Skandināvijas līmeni – ticami pārskatāmā nākotnē, piemēram, 20 gadu perspektīvā, tad diemžēl ar esošo lēmumu kvalitāti mums nekas neiznāks. Lai kļūtu par ļoti turīgu valsti, ir jāpieņem gudri lēmumi. Lai pieņemtu gudrus lēmumus, vajadzīgi gudri, tālredzīgi un drosmīgi politiķi. Lai šādi politiķi eksistētu, arī sabiedrībai jābūt gudrai, tālredzīgai un ambiciozai. Un runa vairāk nav tikai par to, kas būs rīt, jo to rīt es varu pieciest, jādomā, lai parīt būtu labāk. Pašreiz lielākā daļa tā nedomā.  Pilsoniskā sabiedrība tomēr tā kā organizējas, iedzīvotāji mazliet vairāk saprot, kas viņiem ir nepieciešams. Un tas ir labi. Es domāju, ka iedzīvotāji skaidrāk definējot savas intereses, pamazām sāk saprast veselu virkni lietu, kas ir neizbēgamas.

Lai cilvēki nebrauktu prom no Latvijas, ir vajadzīgi labāki dzīves apstākļi (izglītība, medicīna utt) un lielākas algas. Lai būtu labāki dzīves apstākļi, valsts budžetā vajag vairāk naudas, vai arī esošo naudu vajag gudrāk izlietot?

Abas ir vienlīdz svarīgas. Viennozīmīgi, naudu var izlietot gudrāk. Un šeit ir svarīgs arī reģionālais dalījums. Protams, vajag arī vairāk naudas. Augošu kūku dalīt ir vieglāk. Šis ir ļoti labs laiks. Ja liela daļa Latvijas iedzīvotāju izaugsmi vēl nejūt (un daudzi nejūt, jo darba tirgus biznesa ciklā vienmēr kavējas) tad drīz sāks sajust. Pasaules ekonomika aug, un aug krietni straujāk nekā gaidīts. Nauda joprojām ir ļoti lēta, proti, procentu likmes ir ļoti zemas un EURIBOR pat negatīvs (un vēl kādu laiku būs). Tas palīdz Latvijai eksportēt, pelnīt, investēt un tērēt. Šis un nākamie pāris gadi ir ļoti straujas izaugsmes gadi un jāskatās, kā šīs iespējas izmantot. Uz nekādiem treknajiem gadiem gan neceriet – tas nebūs, un, ja būs, tad būs lielas nepatikšanas.

Kas cilvēkus var motivēt maksāt nodokļus?

Ideoloģiskā līmenī man ir tāda naiva cerība, ka iedzīvotāji saprot ‒ nauda kokos neaug. Līdz ar to, ja mēs no valsts gribam kaut ko prasīt, tad mums valstij kaut kas ir arī jādod. Protams, zināma ēnu ekonomika vēl arvien būs, un daļa iedzīvotāju saņems aplokšņu algas. Es nerunāju par to, ka viss – no rītdienas pilnībā bez ēnu ekonomikas – tas ir utopiski. Bet ir virkne lietu, kas norāda ‒ Latvijā ēnu ekonomika ir par lielu. Tā mazina spēju augt, mazina iespēju kļūt nākotnē turīgākiem, apdraud sociālās sistēmas un labklājīgas valsts eksistenci. Tā ir dzīvošana uz citu rēķina. Tā ieliek ekonomika kastē ar ļoti zemiem griestiem, līdz ar to izaugsme būs lēna. Ēnu ekonomika ir jāmazina. Un man šķiet, ka sabiedrība to pamazāk sāk saprast.

Un solīti pretim panāk arī politiķi. Ienākumu nevienlīdzība ir aktuāls temats visā pasaulē. Iemesls ir populisms. Saprotot to, nodokļu sistēma kļūst sociāli atbildīgāka arī pie mums. Mazākiem ienākumiem nodokļus slogs tiek mazināts. Kapitāla pieauguma nodokļa likme būs 20%, un vairs nebūs tā, ka no investīcijās obligācijās tu pelni un nodokļos maksā nulli, bet no algas darbaspēka nodokļu plaisa ir virs 40%. Redzot, ka nodokļu slogs kļūst vienmērīgāks, būtu jāuzlabojas arī nodokļu maksāšanas disciplīnai. . Izvairīšanos no nodokļiem mazina arī administratīvā veidā: elektroniskie norēķini, reversais PVN.

Maksājot par degvielu, daudzi šoferi joprojām domā, ka akcīze par to aiziet ceļiem un brīnās, ka ceļi daudzviet nekļūst labāki un turpina bojāties. Vai iezīmēt akcīzi kā nodokli ceļiem (vismaz daļēji, bet konkrēti) un izveidot Autoceļu fondu būtu labs risinājums?

Kāpēc nē – tas dotu ciešāku sasaisti, cilvēks, pērkot degvielu, redzētu, ka nauda iet atpakaļ uz ceļiem. Tas varētu uzlabot motivāciju. Ar uzsvaru uz “varētu”. Tas varētu būt viens no mehānismiem, kā šīs lietas sasaistīt.

Kāpēc FM konsekventi ir pret speciālajiem budžetiem?

Naudas vienmēr ir par maz. Problēma ar speciālajiem budžetiem ir tāda, ka konkrētam mērķim iezīmēta nauda mazina elastību. Ja ir citas degošākas vajadzības, tad tām nauda no speciālā budžeta līdzekļiem nav pieejama. Līdzīgi kā ģimenes budžetā – ja katram sadalītu uz galviņām, bet vecākiem nauda pietrūktu, tad varētu, piemēram, bērniem kaut ko atvilkt, jo viņiem  naudas varbūt ir vairāk nekā tobrīd nepieciešams. Valsts budžets ir tas pats tikai krietni sarežģītāks, jo iesaistīto personu ir krietni vairāk.

Bet vai tas nebūtu arī pārdomāts lēmums, skatoties nākotnē – iezīmēt līdzekļus, lai nospraustā stratēģiju arī beidzot realizētos, nevis paliktu vēlmju līmenī?

Protams. Tas ir sen zināms mehānisms – lock in. Mēs novienojamies, ka katru mēnesi 10% aiziet krājkasītē, un to izmantosim tikai bērnu izglītībai. Taču līdz brīdim, kad bērns izaugs, vienmēr būs interese pasnaikstīties gar krājkasīti – gan jau es paspēšu sakrāt vēlāk. Viss ir cilvēcīgi. Nolemjot atjaunot Autoceļu fondu, rodas vesela virkne jautājumu. Pirmkārt, cik tiem ceļiem vajag? Ja ceļiem iezīmētās naudas būs par daudz, veidosies pārpalikums, citas nozares teiks – dodiet man arī. Aprēķiniem ir jābūt ticamiem. Līdz ko sāk rēķināt šo, jāsāk rēķināt arī saistītās lietas. Līdz šim diemžēl daudzos gadījumos lēmumi pieņemti bez šādas analīzes.

Latvijas problēma – ceļu daudz, cilvēku – maz. Vairāk nekā puse ceļu ir grants, turklāt ļoti plati. Sašaurinot tos, varētu ekonomēt līdzekļus un biežāk tos labot. Iedzīvotāju aptauja parādīja – cilvēki ir pret ceļu sašaurināšanu. Savos privātīpašumos neviens netaisa četru joslu ceļus, jo nevar atļauties, bet valsts līmenī pieprasām to, kas nav pa kabatai. Kāpēc? Kā pārlauzt domāšanu?

Tas ir retorisks jautājums, tas jājautā psihologiem, psihoterapeitiem – viņiem būs vēl interesantākas atbildes. Es jau arī neesmu izņēmums – neatceros, pirms cik gadiem ieviesa obligāto prasību dienas laikā braukt ar ieslēgtām tuvajām gaismām. Visi cepās, es arī– priekš kam, tas ir stulbi un nevajadzīgi. Tagad esmu ļoti priecīgs – baigi labi – tu to mašīnu redzi! Līdz ar to es domāju, ka ir jāuzticas jomas profesionāļiem. Gan jau viņi zina, ko dara. Protams, dzīve ir interesanta, un, aizejot pie ārsta, visticamāk, mums arī ir viedoklis, ka kaut ko varētu darīt citādāk. Bet, kad jūs jau sāk griezt, diez vai jūs ķirurgam teiktu – es gribu citādāk. Ir jāpaļaujas uz nozares ekspertiem. Tad atkal rodas jautājums, vai nozares eksperts tiešām zina, ko viņš dara? Tur, visticamāk, pretī jābūt adekvātam atalgojumam un kvalitatīvam izvērtējumam. Proti, ja viņš dara muļķības, viņam ir nepatikšanas. Ja šādu mehānismu mēs nodrošinām, tad visticamāk vairumā gadījumu mēs pieņemsim diezgan pareizus lēmumus. Ekspertam ir adekvāti jāmaksā un viņam ir jāuzticas. Iedzīvotājam jāsaprot, ka viedoklis, protams, var būt par visu, bet lēmums jāpieņem profesionālim. Iedzīvotājs daudzos gadījumos pieradīs, ja, protams, lēmums būs pamatots. Protams, viegli tas nav, ir jāstāsta, jāskaidro. Nevajag pārspīlēt un censties visiem pieturēt rociņu mūžīgi, bet valstij un pašvaldībām tomēr būtu jāiemācās ar cilvēkiem runāt normālā valodā un pastāstīt, kas notiek, kam no tā labums. Iemācāmies normāli runāt ar cilvēkiem – paskaidrot galvenās lietas, tad arī iedzīvotāji vairāk uzticēsies ekspertam.

Iedzīvotājam jāsaprot, ka viedoklis, protams, var būt par visu, bet lēmums jāpieņem profesionālim.

Jūs teicāt, ka nevienlīdzība ir visur aktuāla, iemesls tam ir populisms. Tā ir populistiem izdevīga tēma vai tā ir patiesa problēma?

Tā ir patiesa problēma, jo īpaši anglosakšu valstīs. Tā ir veidojusies ilgstoši, gadu desmitu laikā. Populisms barojas no tā, ka ekonomikā nevienlīdzība daudzus gadus ir tikusi ignorēta. Un tas nav tikai ienākumu nevienlīdzības jautājums, bet arī iespēju nevienlīdzības jautājums. Tehnoloģiju dēļ šis konflikts nākotnē tikai saasināsies, jo virkne prasmju vairs nebūs vajadzīgas. Un tad rodas jautājums – vai cilvēki spēs apgūt jaunas prasmes un būt derīgi darba tirgum, vai arī dzīvos no pabalstiem un ies uz vēlēšanām. Populistiem šāda situācija ir izdevīga tāpēc, ka viņi dod pārspīlēti vienkāršas atbildes un risinājumus ļoti sarežģītām un kompleksām problēmām, turklāt dara to ļoti eleganti. Kurš gan to negrib – sarežģītas problēmas atrisināt vienkārši. Tomēr populisms nesniedz ticamus risinājumus, daudzos gadījumos problēmu uz laiku tikai noslēpj. Pašlaik populistu ietekme ir pieklususi, jo ekonomika aug, bezdarbs sarūk, augļi pamazām tiek sajusti. Tomēr tad, kad sekos nākošais kritums, iedzīvotāji sapratīs, ka fundamentāli daudzos gadījumos nekas nav mainījies. Līdz ko būs krīze, iedzīvotāji atkal būs vīlušies un populisms atkal kļūs populārāks.

Nākamais gads ir vēlēšanu gads. Kāds būtu jūsu ieteikums, kam partiju programmās ir jāpievērš uzmanība?

Pirmā lieta, kas iedzīvotājiem ir jādara, ir jānodefinē savas intereses. Otrā lieta – ja gribam, lai politiķi dara to, kas mums ir svarīgi, tad mums ir jāseko līdzi. Un runa jau nav par vienām vēlēšanām, bet par kārtējām vēlēšanām. Sekošanai politiķu darbiem jāturpinās visu laiku. Trešā lieta – vajag uzdot nepatīkamus jautājumus un prasīt saturīgas atbildes. Atvainojos par salīdzinājumu, bet tas ir tāpat kā ar bērniem. Ja jūsu bērns nemācās, tad visticamāk jūs viņam prasāt, kāpēc viņš nemācās, mēģināt viņiem palīdzēt. Ir jāreaģē. Var arī ignorēt, bet tad tas bērns, visticamāk nemācīsies un sekmes būs vājas. Ja jūs politiķim pasekojat līdzi, motivējat viņu (atkal ievēlat nākošajās vēlēšanās), tad jūs viņam palīdzat. O, es matemātikā dabūju 9 vai 10, un tāpēc varu pusstundu ilgāk datoru spēlēt, viss strādā!

Un kādi, jūsuprāt, ir lielākie Latvijas valsts un ekonomikas izaicinājumi tuvākajos piecos gados?

Es domāju, ka mums pašiem par sevi vairāk ir jāuzņemas atbildība. Katram pašam ir jāsaprot – valsts ir svarīga lieta, lielisks veidojums, kas var man palīdzēt, bet, lai tā spētu palīdzēt, arī man pašam kaut kas ir jādara. Tās ir prasmes – ir visu laiku jāmācās. Ekonomika ir dinamiska, tā mainās un mainīsies. Lai cilvēks varētu dzīvot labāk, prasmes ir nemitīgi jāuzlabo. Vainot valsti, protams, var, bet tas diez vai daudz ko līdzēs. Liela daļa atbildības ir jāuzņemas pašam. Svarīgi iemācīties skatīties mazliet tālāk par šodienu. Līdz ko to sāc darīt, tu saproti, ka sadarbības iespējas paver jaunus apvāršņus. Vienam pašam ir labi, bet visticamāk, sadarbojoties ir vēl labāk. Un tad spēles laukums mainās totāli – tas sniedz pavisam citas iespējas.

Mums ļoti svarīga ir Eiropas nākotne, tāpēc jācenšas turēties kopā un stiprināt Eiropas Savienību. Mēs esam maza un ļoti atvērta ekonomika – viss, kas notiek pasaulē, notiek arī ar mums. Jo spēcīgāki mēs esam, jo labāk pārdzīvojam grūtus laikus un jo vairāk iegūstam labajos laikos. Katrs pats savas laimes kalējs.

Ja tā personīgāk, tad novēlu katram domāt par savu veselību un savām prasmēm ‒ jo jūs ne tikai dzīvosiet ilgāk, bet arī strādāsiet ilgāk. Tāda dzīve! Un, protams, centieties rast prieku un pozitīvo visā, ko darāt!