Lai gan pagājušajā gadā ceļu satiksmes negadījumos smagi ievainoto un bojāgājušo skaits ir sarucis, pāragram priekam nav pamata.

Tā intervijā Autoceļu Avīzei norāda Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis, kurš Valsts policijā (VP) satiksmes uzraudzības jomā dienē jau 28 gadus. VP apkopotie dati liecina, ka Latvijā pagājušajā gadā satiksmes negadījumos gājuši bojā 132 cilvēki, bet smagi cietuši 463 satiksmes dalībnieki. Bojāgājušo skaits pērn, salīdzinot ar 2018. gadu, samazinājies, un tas ir zemākais radītājs kopš valsts neatkarības atgūšanas. Tomēr N. Krapsis norāda, ka Latvijai diemžēl nav izdevies sasniegt iepriekš izvirzīto mērķi: par 50% samazināt bojāgājušo skaitu, salīdzinot ar 2010. gadu.

Kā vērtējat pagājušo gadu satiksmes drošības jomā? Bojāgājušo skaits ir sarucis, vai ir pamats optimismam?

Šis ir labs jautājums. Ceļu satiksmes negadījumi (CSNg) nav prognozējami, un katram negadījumam ir savs cēlonis. Tas var būt pārgurums, pārgalvība, laikapstākļi vai cilvēciska kļūda. Riskus var minimizēt, ja ir radīti atbilstoši apstākļi, kas sevī ietver gan infrastruktūru, gan cilvēku attieksmi, gan transportlīdzekļu tehnisko stāvokli. Nevar teikt, ka CSNg bojāgājušo skaita samazinājums ir tikai veiksme. Tas ir ilgtermiņa process, kas ietver sevī dažādas darbības, lai mēs sasniegtu izvirzītos mērķus satiksmes drošības jomā. Šobrīd ir skaidrs, ka mēs neesam sasnieguši izvirzīto mērķi samazināt bojāgājušo skaitu uz pusi, salīdzinot ar 2010. gadu. Tāpēc, lai gan statistika pērn ir uzlabojusies, īpašam priekam nav pamata. Protams, tas, ka panākts zemākais rādītājs kopš neatkarības atgūšanas, ir pozitīvi, bet mēs neesam ne tuvu mērķim, kas bija izvirzīts. Kurss ir bijis pareizā virzienā, bet šobrīd jautājums ir, kā mēs šo procesu turpināsim. Uz Latvijas ceļiem darbojas simts stacionārie fotoradari, ir ieviestas dažādas izmaiņas likumdošanā, tiek rīkotas dažādas kampaņas, lai izglītotu sabiedrību. Arī attiecībā uz ceļu infrastruktūru ir vērojami pozitīvi risinājumi, bet kopumā vēl ir daudz, ko darīt, un nedrīkst apstāties. Atcerēsimies, kas notika 2014. gadā, kad uz laiku no Latvijas ceļiem pazuda fotoradari. CSNg un pārkāpumu skaits būtiski pieauga. Radari  palīdz palēnināt kopējo plūsmu un ievērot atļauto ātrumu, jo cilvēki jūtas kontrolētāki. Ieguldījumu satiksmes drošībā dod policijas rīcībā esošās 40 netrafarētās automašīnas, kā arī pagājušajā gadā VP iegādātais netrafarētais transportlīdzeklis, kas aprīkots ar 360 grādu kameru. Tas neapstājoties spēj konstatēt dažādus autovadītāju pieļautus pārkāpumus, tostarp telefonu lietošanu, braukšanu pie sarkanās gaismas vai bez apdrošināšanas. Šī automašīna vienas dienas laikā ir fiksējusi pat 200 pārkāpumus.

VP mērķis nav fiksēt pēc iespējas vairāk pārkāpumu, tomēr vienlaikus mēs redzam, ka autovadītāji nav kļuvuši kulturālāki. Autovadītāji joprojām pie stūres lieto mobilos telefonus, brauc agresīvi, nerāda virzienrādītājus utt.

Vai izpratne par satiksmes drošību veidojas tikai tad, kad ar pašiem ir notikusi kāda nelaime uz ceļa?

Nav pareizi mācīties no savām kļūdām, labāk tomēr to darīt no svešām. Ja runājam par bērniem un satiksmes drošību, noteikti ir sasniegti labi rezultāti. Jau no mazotnes runājot par to, ka ir, piemēram, jāpiesprādzējas automašīnā, tas kļūst par ieradumu. Ar pieaugušajiem ir grūtāk, jo viņu domāšanu ir sarežģītāk mainīt. Diemžēl šā gada sākumā bojā gājuši jau deviņi gājēji un viens velosipēdists. Astoņi no šiem desmit cilvēkiem bija vecāki par 60 gadiem, kā arī lielākā daļa no šiem negadījumiem notika tumsā un nebija lietoti atstarojošie elementi. Tas liecina par to, ka cilvēki vieglprātīgi attiecas pret savu drošību. Pagājušajā gadā VP rīkoja kampaņu, kas bija vērsta tieši uz senioriem: Strauja sirds, kājas lēnas. Šajā kampaņā bija iesaistījušās arī senioru organizācijas, un līdz ar to vismaz daļēji mērķauditorija tika sasniegta.

Kas ir veicinājis bēdīgo statistiku šī gada sākumā?

Jā, šī gada sākums ir bēdīgs. To ir veicinājuši pamatā divi faktori – laikapstākļi un infrastruktūra. Satiksmes drošības eksperti ir secinājuši, ja braukšanas apstākļi ir sarežģītāki un ir jābrauc lēnāk, autovadītāji ir uzmanīgāki. Gājējus gar ceļa malām iepriekšējos gados redzamākus padarīja arī sniegs. Savukārt šobrīd viņi ceļa malās bez atstarojošiem elementiem ir neredzami.

Šobrīd darbu ir pārtraucis poin to point jeb vidējā ātruma radaru pilotprojekts.  Kā vērtējat sasniegtos rezultātus, un vai nākotnē būtu jādomā par šādu sistēmu ieviešanu uz ceļiem?

Nevajadzētu uzskatīt, ka point to point jeb vidējā ātruma radari ir labāks risinājums attiecībā pret punkta jeb stacionārajiem fotoradariem, kas fiksē braukšanas ātrumu konkrētā vietā. Es uzskatu, ka uz ceļiem jābūt abiem šiem risinājumiem, jo ir ceļu posmi un vietas, kur labāk ir izvēlēties stacionāros fotoradarus. Vidējā ātruma kontrole veiksmīgāk darbojas uz garākiem ceļu posmiem – ārpus apdzīvotām vietām, kur ir mazāk nobrauktuvju vai krustojumu. Par to arī tika diskutēts Ceļu satiksmes drošības padomes sēdē. Iespējams, ka arī esošais plāns par vēl 50 fotoradaru un 50 mulāžu iegādi tiks pārskatīts, jo pagaidām finansējuma nav.

Šobrīd svarīgākais ir nodrošināt esošo simts fotoradaru nepārtrauktu darbību. Es domāju, ka nākotnē arī mēs līdzīgi kā Lietuva virzīsimies uz vidējās ātruma kontroles attīstību. VP īpašumā ir arī 12 pārvietojamie fotoradari. Visiem šiem risinājumiem ir jāpastāv līdzās.

Kādas aktivitātes šogad sagaidāmas no Valsts policijas attiecībā uz satiksmes drošību?

Visticamāk, jauni tehniskie risinājumi pagaidām netiks ieviesti. Šogad plānots tehniski uzlabot policijas automašīnas, lai tajās esošās kameras automātiski nolasītu un atpazītu transportlīdzekļu numurzīmes, un savienojumā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) datubāzēm varētu konstatēt, vai transportlīdzeklim ir izieta tehniskā apskate un derīga apdrošināšana. Dati rāda, ka daudzi autovadītāji pārvietojas bez tehniskās apskates un apdrošināšanas. Protams, mēs priecātos, ja visos reģionos būtu pieejami transportlīdzekļi, kas aprīkoti ar 360 grādu kameru. Šogad tāpat kā iepriekš tiks rīkotas arī dažādas kampaņas, arī sadarbībā ar CSDD. Bieži vien kampaņas un citas aktivitātes rodas, aktualizējot sabiedrībā apspriestas problēmas. Piemēram, panācām labu efektu, runājot par to, ka salīdzinoši daudzi satiksmes dalībnieki pārvietojas pa otro un trešo braukšanas joslu lēnāk nekā pārējā transportlīdzekļu plūsma, bremzējot satiksmi un pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus. Tuvojoties svētkiem, būs aktivitātes, kas saistītas ar dzērājšoferiem. Darbs ar sabiedrību notiek katru dienu, bet, tuvojoties svētkiem, policijas aktivitāte palielinās, jo pastāv lielāki riski.

Kuras ir VP prioritātes satiksmes drošības jomā?

Prioritātes noteikti nevar sarindot no svarīgākās uz mazāk svarīgo, jo viss, kas ir saistīts ar satiksmes drošību un tās uzlabošanu, ir svarīgs. Protams, tie ir mazaizsargātie satiksmes dalībnieki – gājēji, velobraucēji. Tikko Zviedrijā notikušajā Globālajā ministru konferencē par ceļu satiksmes drošību arī tika ieskicēta šī problēma. Tas nav Latvijas fenomens, ka gājēji ir apdraudētākie satiksmes dalībnieki. Visā pasaulē šī problēma ir aktuāla. Tāpat jāturpina darbs ar dzērājšoferiem, jo diemžēl viņu skaits ir palielinājies. Pērn sākām pastiprināti kontrolēt dzērājšoferus un strauji pieauga aizturēto skaits. Tas liecina par to, ka viņu skaits nerūk, jo vairāk kontrolējam, jo vairāk atklājam. Noteikti tiks kontrolēts, vai vadītāji ievēro atļauto braukšanas ātrumu. Kā zināms, jo lielāks ātrums, jo bēdīgākas ir  CSNg sekas. Iestājoties siltākam laikam, viena no aktualitātēm noteikti būs elektriskie skrejriteņi. Šobrīd bizness iet pa priekšu infrastruktūrai, jo blīvāka satiksme, jo pastāv lielāki riski. Un visbeidzot – viedierīču lietošana, vadot transportlīdzekli. Jebkura aktivitāte, kas var palīdzēt novērst CSNg un izglābt kādu dzīvību, ir svarīga.

Kādi ir galvenie iemesli smagajiem CSNg?

Pārsvarā tās ir cilvēku pieļautās kļūdas un pārgalvība. Visi negadījumi lielākoties ir saistīti ar to, ka cilvēki pārvērtē savas spējas un veic neapdomātus manevrus, kā arī ir neuzmanīgi. Nevar noliegt, ka pastāv arī tiesiskais nihilisms pret noteikto kārtību. Jāpiebilst, ka atsevišķi traģiskie CSNg paliek tā arī līdz galam neatklāti. Iebraukšana pretējā joslā bez iemesla, visticamāk, liecina par nogurumu. Labs risinājums, lai novērstu šādas situācijas, būtu ribjoslu izveide vai, piemēram, brauktuvju atdalīšana ar barjerām.

Vai Latvijā ir iespējams ieviest Vision zero jeb nulles vīziju, kas paredz līdz nullei samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu?

Mērķis nulles vīzijas ieviešanai Latvijā ir 2050. gads. Tomēr ir jābūt reālistiem, es neesmu pārliecināts, vai mēs varam sasniegt tik ideālu satiksmi. Cilvēkam ir raksturīgi pieļaut kļūdas, tāpēc satiksmē un kontrolē ir jābūt risinājumiem, lai šīs cilvēciskās kļūdas kaut kādā veidā varētu novērst. Būtu tikai loģiski, ja uz ceļiem neietu bojā cilvēki, savukārt, ja gūtu traumas, tad tās nebūtu tik smagas. Lai panāktu šādu rezultātu, ir jābūt sakārtotai arī videi.

Kā vērtējat valsts ceļu stāvokli Latvijā?

Es nevaru teikt, ka viss ir ideālā kārtībā. Brauktuvju kvalitāte daudzos ceļu posmos ir uzlabojusies, tomēr tas nenozīmē, ka tās ir drošas. Kā piemēru varu minēt Tīnūžu–Kokneses (P80) šoseju. Ceļš jauns, ar labu segumu, šķita, ka visam ir jābūt kārtībā, bet izrādās, ka ceļa posms 50 km līdz 60 km garā posmā ir vienmuļš. Autovadītāji nogurst, kādam ienāk prātā izbaudīt ātrumu, un tas viss atspoguļojas statistikā. Pozitīvi ir tas, ka šim ceļam tika ierīkotas ribjoslas un uzstādīti trīs fotoradari. Pastiprinājām arī policijas kontroli, un situācija ir uzlabojusies. Runājot par satiksmes drošību, nāk prātā arī jaunākā diskusija par Medemciema krustojumu. Protams, kā cilvēks es saprotu ciema iedzīvotājus, bet kā amatpersona es saprotu, ka ir jāpanāk, lai satiksme būtu droša. Risinājums, kāds krustojumā ir šobrīd, nav pieņemams. Es gan neesmu ceļu inženieris un nevaru atbildēt, kas būtu labākais risinājums.

Ja jūs dzīvotu Medemciemā, vai būtu gatavs braukt šos papildus 7 km?

Es laikam neprotestētu pret to, jo kopš 1992. gada es dienēju policijā tieši satiksmes uzraudzībā. Tomēr labi apzinos, ka ieradumam ir liels spēks. Ja esi gadu no gada tur griezies un tagad tev pasaka, ka ir jābrauc papildus 7 km, neviens nepriecāsies. Šis krustojums ir grūti izbraucams, autobraucējam ir jābūt ļoti uzmanīgam. Citreiz krustojumā iebrauc nevis viena, bet vairākas automašīnas. Te atkal ir jautājums par braukšanas kultūru, jo kāds vienmēr gribēs būt gudrāks un ātrāks, radot bīstamas situācijas.

Vai nav tā, ka beigu beigās nonākam pie tā, ka gan policija, gan arī ceļu nozare darbojas nepietiekama finansējuma apstākļos, tāpēc arī risinājumi ir labākie no šobrīd pieejamajiem?

Par to ir daudz runāts. Mēs vairākkārt esam norādījuši, ka policija var aktivizēt savu darbu kādas problēmas risināšanā, bet ir jautājums – cik ilgi. Mēs nevaram palielināt norīkojumu skaitu, liekot darbiniekiem strādāt virsstundas. Tas nedos rezultātus.

Ir nepieciešami ilgtermiņa risinājumi, jo satiksmes drošība nav lēta.

Arī tehnisko līdzekļu uzstādīšana uz ceļiem prasa finansējumu. Kā jau minēju iepriekš – drošība vispār nav lēta. Arī kvalitatīvus un drošus ceļus nevar uzbūvēt ātri un lēti.