Ceļu uzturēšanu Latvijā finansē galvenokārt nodokļu nauda, bet ceļu būvi – Eiropas Savienības (ES) fondi. Šī ES fondu perioda beigās nāksies lielu daļu no fondu finansējuma aizvietot ar nodokļu naudu. Ekonomists Pēteris Strautiņš uzskata, ka iespējas to darīt noteikti būs, jo ekonomika aug. Runa ir par simtos miljonos mērāmiem papildu ieņēmumiem katru gadu, taču ir jānosaka izdevumu prioritātes un jāpieņem konkrēti lēmumi. P. Strautiņš sagaida, ka nākotnē valsts būs gatava tērēt lielus līdzekļus ceļu nozarei. Vai deficīts tiks nosegts pilnībā, nevar prognozēt, un visi nolaistie ceļi nākotnē netiks atjaunoti, daļa no tiem gluži vienkārši nebūs nepieciešami. Kopumā ekonomika valstī arī nākamgad augs, tikai, iespējams, ne tik straujiem attīstības tempiem.

Kāda varētu būt Latvijas ekonomiskā attīstība nākamajā gadā? Cik strauji tā varētu augt?

Ekonomika noteikti virzīsies uz priekšu tāpat kā līdz šim, tikai, visticamāk, ka tas notiks nedaudz lēnāk. Protams, pastāv iespēja, ka saglabāsies līdzšinējie attīstības tempi, lai gan kopumā tas ir maz ticams. Ja kāds saka, ka Latvijas ekonomikā kaut kas nav iespējams, viņš vienkārši nav pietiekami ilgi dzīvojis. Viss ir iespējams. Tomēr skatoties nākotnē, tempi būs nedaudz lēnāki tieši uz būvniecības rēķina. Ēku celtniecībā gan vēl varētu saglabāties diezgan labs pieaugums, bet kopumā nozarē visticamāk, ka nē. Izsniegto būvatļauju pieaugums šā gada pirmajos divos mēnešos ir aptuveni par 20% lielāks nekā tādā pašā periodā pērn. Tomēr ir grūtāk spriest par to, kā būs ar infrastruktūras būvniecību nākamgad. Līdz šim apjomi ceļu būvniecībā ir sasnieguši rekordu, bet faktiski visi lielie projekti jau iet uz beigām, līdz ar to līdz 2021. gadam var sagaidīt samazinājumu. Pēc tam jau uzrāvienu varētu nodrošināt Rail Baltica projekta realizācija. Nauda šim projektam ir, bet jautājums, kā to sadalīs.

Cilvēki pārvietojas arī pa ceļiem, un viņi saprastu, ja ceļu nozare tiktu izvirzīta par vienu no prioritātēm.

Rūpniecības nozare nākamgad noteikti attīstīsies, savukārt finanšu jomā joprojām iespējami mīnusi tieši uz eksporta rēķina, bet tranzītā nozarē nekad neko nevar zināt. Tomēr tas būtu pārāk optimistiski cerēt, ka rādītāji būs tikpat labi kā šogad. Patēriņš varētu būt labs. Algu un strādājošo skaita pieaugums noteikti nāks ar tādu kā atbalstu. Cilvēki sajutīs, ka ir naudiņa un, ka var to tērēt. Tāpat nākamgad veras vaļā divi lieli tirdzniecības centri, viens gada sākumā, otrs gada vidū. Savukārt IKEA efekts būs apgājis gada apli. Kopumā nākamajam gadam ir jābūt labam. Ja šogad izskatās, ka pieaugums būs virs 4%, tad nākamgad tas varētu būt 3,5% apmērā vai par kādu procentpunktu vairāk.

Kuras nozares nākamgad varētu piedzīvot uzrāvienu?

Izskatās, ka šogad otra straujāk augošā nozare varētu būt informācija un sakari. Tieši informācijas pakalpojumi, programmēšana u.tml. Programmēšanas nozare ir visu laiku augusi un tāpēc tās daļa kopējā informācijas un sakaru jomā ir palielinājusies. Līdz ar to tieši šī apakšnozare ari velk visu lielo nozari. Šogad un arī nākamgad pieauguma temps varētu būt no 5% līdz 10%. Es domāju, ka tomēr tuvāk 5% atzīmei. Droši vien arī komercpakalpojumu komā, kas lielā mērā arī ir eksportējama nozare, būs novērojama strauja attīstība. Es sagaidītu, ka nākamgad vairāk saņemsies apstrādes rūpniecība. Šogad pieaugums būs aptuveni 4%, pērn tas bija – 8%. Šis gads bija neveiksmīgs pārtikas pārstrādei, bet tas neturpināsies mūžīgi.

Vai tas ir saistīts ar Krievijas sankcijām?

Nē, es tā nedomāju, jo tas jau ir noticis fakts un atspoguļojās jau iepriekšējos datos. Piena nozarei šogad bija ļoti slikti rezultāti. Divu uzņēmumu darbība, cerams, tikai uz laiku apstājās. Arī tirdzniecībā būs plusiņi.

Tas, ka atveras vaļā jaunas tirdzniecības vietas, liecina par labklājības līmeņa paaugstināšanos un to, ka nozare jūtas salīdzinoši droši.

Ir zināms stress, kāda būs īres cena šajos tirdzniecības centros. Noteikti būs spiediens samazināt cenas. Tomēr visticamāk ieguvums kaut kādā ziņā pāries patērētāju pusē.

Tas ir tāds pašsaprotams secinājums, ka mūsdienu civilizācija bez ceļiem nav iedomājama.

Vai līdz ar ekonomisko izaugsmi un labajām pro­gnozēm, varētu palielināties arī valsts budžeta ieņēmumi?

Jā, protams. Ja mēs domājam, ka reālais IKP pieaugums būs 3,5%. Uz labākas nodokļu maksāšanas disciplīnas rēķina droši vien atkal nāks klāt kāds procentpunktiņš. Es domāju, ka uz kādu 7% pieaugumu mierīgi var rēķināties valsts budžetā. Tas nozīmē, ka pieaugums varētu būt vairāki miljoni eiro. Tās, ko Finanšu ministrija ir ieplānojusi, pēc manām domām, ir diezgan piesardzīgas prognozes. Šīs prognozes ir balstītas un formulām, ko nosaka Eiropas Savienība. Patiesībā pieaugums būs lielāks. Visticamāk, ka šogad būs pārpalikums budžetā, jo tādus ieņēmumus pat Latvijas valdība nevar noturēt. Īpaši tādā situācijā, kā šobrīd, kad ir tehniskā valdība un notiek pāreja uz jauno valdību. Pagājušajā gadā, var teikt, ka jau bija sabalansēts valsts budžets, deficīts, kas tika sazīmēts, bija tikai neveselīgas grāmatveža fantāzijas. Sanāk paradokss, ka valsts izņem no AS Latvenergo lieko naudu, ko uzņēmums nespēj šobrīd izmantot, un tā tika iekļauta uz uzkrājuma principa rēķinātajā deficītā, bet tajā brīdī, kad AS Latvenergo kapitāls aug, tas vairs netika rēķināts valsts budžetā. Līdz ar to var teikt, ka valsts budžets ir sabalansēts vai arī nelielu pārpalikumu. Nākamgad, iespējams, ar šādu budžeta politiku, mēs ejam uz lielāku pārpalikumu, nevis mazāku deficītu.

Ja kāds ceļš kļūs par lielas lauku saimniecības vai mežsaimniecības iekšējo ceļu, valsts vienā brīdī pateiks – rūpējies pats par saviem pievedceļiem vai brauc pa lauku ar traktoru.

Kurās budžeta ieņēmumu pozīcijās varētu sagaidīt pieaugumu?

Es domāju, ka vairāk vai mazāk visās. Detalizēti nevaru prognozēt, kas notiks ar PVN, IIN un UIN ieņēmumiem. Šis gads bija tāds jocīgs, Finanšu ministrija diezgan precīzi noprognozēja ieņēmumu kopsummu, bet nevarēja saprast kā ieņēmumi sadalīsies pa pozīcijām. Es pieņemu, ka vairāk vai mazāk ieņēmumi būs proporcionāli. Pie straujas attīstības uzņēmumu peļņa, iespējams, varētu vēl augt, bet ir skaidrs, ka arī strādnieku šķira paņems savu daļu. Līdz ar to arī algas nodokļu daļa noteikti labi pildīsies. Pie normāla patēriņa arī par PVN nevajadzētu baidīties. Līdz ar valdības maiņu, akcīzes kāpumam nevajadzētu sekot, bet Latvijā tā ilgi nemēdz būt, ka akcīzes nodoklis nepieaug. Protams, tā var palielināt ieņēmumus, bet, no otras puses, mēs nevaram nodarboties ar vandālismu attiecībā pret mūsu kaimiņvalstu budžeta politiku, līdz ar to ir pamazām jāceļ akcīze.

Vai tas, ka vēl nav izveidota jaunā valdība, varētu ietekmēt ekonomisko izaugsmi?

Tad jau manīs. Principā jaunā valdība var nospriest, ka tagad ir pa vēlu kaut ko mainīt, un apstiprina budžetu. Tas arī ir risinājums. Nav jau teikts, ka budžets nebūs, un, ja arī nebūs pāris nedēļas, tas nemainīs lielo ekonomisko trajektoriju. Vienkārši tiks tērēta viena divpadsmitā daļa. Latvijā Saeimas vēlēšanas ir diezgan neērtā laikā, tās, iespējams, vajadzētu pārcelt, bet kamēr tas vēl nav noticis, ir jāsamierinās, ka ir viens budžets, kurā esošā valdība neko daudz nevar mainīt. Budžeta izstrādes process sākas jau martā, kad Finanšu ministrija prezentē savus plānus.

Skaidrs, ka nauda ceļu nozarē ir vajadzīga un to nevar vienu, divus gadus atstāt bez naudas, jo pēc tam vairs nozarei nebūs jaudas.

Latvijā ir diezgan krasas atšķirības starp lielajām pilsētām un reģioniem. Kā būtu iespējams mazināt šo plaisu?

Atšķirības ir grandiozas. Šobrīd uzņēmumi skatās, kur valstī būtu iespēja kaut ko saražot lētāk, un tie, kuriem nav absolūtā nepieciešamība būt Rīgā un Pierīgā, tie skatās arī uz attīstības iespējām reģionos. Tīrais peļņas motīvs var ļoti daudz ko izdarīt. Protams, reģionos ir jābūt arī pienācīgai sagaidīšanai. Nesen biju vienā no lielajiem Latvijas IT uzņēmumiem, kas lūkojās, kur Latvijā varētu atvērt uzņēmuma filiāli. Viens no uzņēmuma vadošajiem cilvēkiem ir no Daugavpils un vēlējās tur atvērt šo filiāli. Beigu beigās viņi izvēlējās Ventspili, jo viņiem Daugavpilī nepatika biznesa vide. Domājiet paši, kas ar to bija domāts. Vietējā pārvaldība Latvijā ir liela problēma, un ir ļoti viegli novelt vainu uz centrālo valdību, bet nodokļi, elektrības cenas utt. ir vienādas visā Latvijā.

Varbūt ir pienācis laiks, realizēt reģionālo reformu, par ko tiek runāts?

Nav tā, ka visi mazie novadi būtu vāji, vai arī visas lielās pilsētas ļoti spēcīgas tieši pārvaldības kvalitātes ziņā. Protams, ka reģionālā reforma kaut kādā ziņā varētu palīdzēt, bet dažās vietās iedzīvotājiem ir jāpadomā, kādu nākotni viņi vēlas, un jāizdara nopietni secinājumi, jo tā kā līdz šim turpināt nevar.

Mans hobijs ir ceļot pa Latviju, un man nav jāstāsta, kādā stāvoklī daudzviet ir ceļi.

Ceļu tīkls ir valsts asinsrite. Cik liela nozīme valsts ekonomikas attīstībā ir ceļu infrastruktūrai?

Protams, ka ir asinsrite. Tas ir tāds pašsaprotams secinājums, ka mūsdienu civilizācija bez ceļiem nav iedomājama. Drīzāk jautājums ir: cik lielā mērā šo ceļu kvalitāte ir problēma. Es teiktu, ka šī problēma ir vairāk sociāla nekā ekonomiska. Ja paskatāmies, kur rodas Latvijas IKP, tās ir pilsētas, uz kurām iet lielākie valsts autoceļi, kas šobrīd visā visumā ir salaboti. Iztrūkst Vidzemes šosejas posmi un vēl daži atsevišķi posmiņi uz Daugavpils pusi. Pārsvarā uz visām lielākajām pilsētām var aizbraukt pa gludiem ceļiem. Kaut kad naktī braucu no Saldus uz Rīgu pēc makšķerēšanas labā noskaņojumā un tas perfekti gludais ceļš ar smukie stabiņi ceļa malās. Estētiska bauda. Savukārt reģionālajiem ceļiem ir nozīme ekonomiski tādā ziņā, ka divas lielas eksporta nozares ir kokapstrāde un pārtika, un šo nozaru produkti ir jāpiegādā. Protams, daudzviet, kur nav lielas ekonomiskās aktivitātes, bet joprojām dzīvo cilvēki, viņiem šo ceļu kvalitāte ir problēma. Runājot par valsts nozīmes autoceļiem, ir daži vēl diezgan šausmīgi posmi, bet nākotnē viss ceļu tīkls vairs nebūs vajadzīgs. Ja kāds ceļš kļūs par lielas lauku saimniecības vai mežsaimniecības iekšējo ceļu, valsts vienā brīdī pateiks – rūpējies pats par saviem pievedceļiem vai brauc pa lauku ar traktoru.

Es sagaidu, ka 2020. un 2021. gads būs tas laiks, kad valstij nāksies lielākas papildu naudas iedalīt tieši ceļiem. Tas vienkārši būs jāizdara, bet neatņemot šo naudu kādai citai nozarei.

Varbūt arī uzņēmumi izvērtē ceļu stāvokli kā vienu no faktoriem, izdarot izvēli par labu darbībai kādā konkrētā vietā.

Dažos gadījumos, iespējams, ceļu stāvoklis ir šķērslis. Tai pašā laikā mēs redzam ekonomiski grimstošas pilsētas ar tukšām, vecām rūpnīcu ēkām pie labiem ceļiem. Es teiktu, ka atsevišķos gadījumos tieši ceļu jautājums ir ekonomiski izšķirošais. Ja galvenie ceļi ir vairāk vai mazāk salaboti, tad ir jāķeras klāt reģionālajiem. Kā arī ir skaidrs, ka nauda ceļu nozarē ir vajadzīga un to nevar vienu, divus gadus atstāt bez naudas, jo pēc tam vairs nozarei nebūs jaudas. Šajā jomā valsts naudiņa būs jātērē. Eiropas fondu līdzekļu atbalsts kopumā ļoti nekritīsies, bet ceļu nozarē atbalsts noteikti būs krietni mazāks. Pagājušajā un šajā gadā valsts prioritāte ir bijusi veselība. Pirms tam bija aizsardzība un nedaudz izglītība. Es sagaidu, ka 2020. un 2021. gads būs tas laiks, kad valstij nāksies lielākas papildu naudas iedalīt tieši ceļiem. Tas vienkārši būs jāizdara, bet neatņemot šo naudu kādai citai nozarei. Ekonomikas pieaugums ģenerēs pietiekamas naudas summas. Es nesaku, ka papildus būs 700 milj. eiro. Protams, ka arī esošie izdevumi būs jāpalielina, jo algas aug visās nozarēs, bet nav tā, ka nav naudas. Ir ceļu fonds vai nav ceļu fonda, tas ir otršķirīgs jautājums, valsts nauda ceļu jomā būs jāiegulda.

Eiropas fondu līdzekļu atbalsts kopumā ļoti nekritīsies, bet ceļu nozarē atbalsts noteikti būs krietni mazāks.

Kas varētu būt iespējamais finansējuma avots?

Es teiktu, ka vispārējā nodokļu plūsma. Vienkārši ir jāpieņem konkrēti lēmumi. Es nezinu precīzi, cik naudas ir nepieciešams, lai varētu aizpildīt Eiropas naudas plaisu. Aptuveni tie laikam bija simts miljoni eiro. Tik daudz naudas jau var atrast. Nepilnus 0,3% no IKP, ja IKP aug par 3% līdz 4% gadā, var atlicināt. Protams, nav jau arī tā, ka nauda kaut kur mētājas. Kā jau minēju, ir jāpieņem lēmumi. Mans hobijs ir ceļot pa Latviju, un man nav jāstāsta, kādā stāvoklī daudzviet ir ceļi. Atsevišķi reģioni pamazām kļūst nesasniedzami. Skaidrs, ka izmaksas ar katru gadu pieaugs. Ja nav ceļa seguma, tad tas ir kā māja bez jumta, viss aiziet postā un salabot kļūst dārgāk.

Ceļa būves nozarē šobrīd valda zināma neziņa par nākotni.

Es lieliski viņus saprotu, jo nav saprašanas vai un kā investēt. Arī postpadomju laikā nevarēja kādu laiku investēt, bet nozare kaut kā izdzīvoja. Protams, jo ātrāk būs skaidrība, jo labāk. Martā parādīsies pirmie nopietnie dokumenti saistībā ar 2020. gada valsts budžetu, līdz tam brīdim kaut kas ir jāizlemj. Nauda nenokritīs no zila gaisa, bet, kā jau teicu, valsts budžeta plāni un papildu ieņēmumu vērtējumi ir diezgan piesardzīgi. Atzīstot realitāti, summas pakāpeniski palielināsies. Ir jārīkojas.

Ja paskatāmies, kur rodas Latvijā IKP, tad tās ir pilsētas, uz kurām iet lielākie valsts autoceļi, kas šobrīd visā visumā ir salaboti.

Iespējams, politiķi baidās pieņemt lēmumus?

Cilvēki pārvietojas arī pa ceļiem, un viņi saprastu, ja ceļu nozare tiktu izvirzīta par vienu no prioritātēm.

Līdz šim autoceļu uzturēšana ir finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, bet ceļu būve no ES fondiem. Varbūt jau sākotnēji nevajadzēja tik ļoti paļauties uz ES fondiem?

Kāpēc nepareizi? Latvijā ceļu problēma bija ielaista vēl dziļāk nekā Igaunijā un Lietuvā. To var labi redzēt, pabraukājot pa kaimiņvalstīm. Ja tāda iespēja Latvijai bija, tad tā arī bija jāizmanto. Tomēr valstij, pamazām kļūstot bagātākai un IKP katru gadu augot par aptuveni diviem miljoniem eiro, ir jāsaņemas.

Ceļi paši par sevu nav vērtība, par tādu tos padara cilvēki, kas tos lieto, un cilvēki nav tikai braucēji.

Vai vajadzētu sasaistīt degvielas akcīzes nodokli ar investīciju vajadzībām ceļu nozarē?

Es domāju, ka tas neko neatrisina. Auto riepas nav vienīgais spēks, ka deldē ceļus, to dara arī saule, sals un ūdens. Nākotnē mainīsies transporta enerģijas avoti, lielāka loma būs elektrībai. Saprātīgi ieguldāmās naudas apjoms ceļu tīklā kaut kad nākotnē samazināsies. Nosakot mainīgu degvielas akcīzes proporciju, šim pasākumam tāpat lielas ticamības nebūs. Nav Latvijā iedzīvotāju, kas būtu tikai autobraucēji un nebūtu pacienti, vecāki utt. Visas runas par to, ka ceļiem kaut kas pienākas un ir atņemts, nav pareizas. Tā nav. Ceļi paši par sevi nav vērtība, par tādu tos padara cilvēki, kas tos lieto, un cilvēki nav tikai braucēji.