Autoceļu uzturēšanas ziemas dienestā strādājošajiem jārēķinās, ka viņus uz darbu var izsaukt jebkurā brīdī.  VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs” Jelgavas ceļu rajona Bauskas nodaļas šoferis Modris Līdaks stāsta par sava amata specifiku un lielākajiem pārbaudījumiem. Laika apstākļus viņš salīdzina ar bitēm vai hokeju – tik neprognozējami tie ir. Tāpēc nekas cits neatliek, kā pielāgoties un izdarīt maksimumu, lai braukšanas apstākļi ziemā būtu iespējami patīkami.

Kāds ir jūsu amats un cik sen jūs jau ziemas dienestā strādājat?

Es esmu ziemas dienesta kravas auto vadītājs, strādāju šeit jau 23 gadus. Kopumā mana darba pieredze nozarē jau pārsniedz 30 gadus. Mums ceļiniekiem ziemas sezona ilgst no 1. novembra līdz 1. aprīlim, kad notiek regulārās ikdienas dežūras un visu diennakti tiek kontrolēta situācija uz ceļa un nepieciešamības gadījumā notiek uzturēšanas darbi – ceļu tīrīšana, kaisīšana.

Cik km ir jūsu pārziņā, vai šie maršruti mainās?

Ziemā maršruti tiek regulāri mainīti. Jo atšķiras laika apstākļi, ceļa segums, attālumi. No vienas puses autovadītājs piešaujas pie konkrētā maršruta, un tas uzlabo kvalitāti. No otras puses – maršrutu maiņa liek būt vērīgākam.

Praktiski tas notiek tā: Bauskas nodaļai ir trīs maršruti. Rīgas ceļš (Rīga – Bauska – Lietuvas rob. (Grenctāle), A7) posmā Grenctāle – Code mums ir galvenais. Uz šī posma parasti tiek sūtīta jaunākā tehnika. Otrs ir pāri Mūsas upei – Elejas gals, bet trešais, tā saucamais tālais – Vecumnieki, Skaistkalne, Valle. Attāluma ziņā atšķirības ir 10-15 km.

Cik jums ziemas dienestā ir mašīnu?

Bauskā ir četras mašīnas, Iecavā vēl divas. Bauskas nodaļai kopumā tātad sešas.

Uz kuriem ceļiem strādājat – galvenajiem, reģionālajiem vai vietējiem?

Pamatā darbs notiek uz Bauskas šosejas un reģionālajiem ceļiem. Uz vietējiem ceļiem mēs strādājam reti. Uz tiem parasti dodas traktori un greideri, jo vietējos ceļus ar sāli nekaisa. Smilts-sāls maisījumu uz vietējiem ceļiem kaisām tikai ekstrēmos gadījumos un bīstamākajās vietās. Uzturēšanas darbi uz vietējiem ceļiem tiek veikti maršrutos, pa kuriem kur brauc skolēnu autobusi, vairāk tiek kaisīts pavasaros, kad sākas atkušņi un ir piebraukts ledus, kuram nereti vēl virsū ir ūdens.

Kāds ir jūsu dienas režīms ziemas sezonā?

Ziemā dienas režīms ir diezgan saspringts. Faktiski visu laiku ir jābūt uz telefona. Ir, protams, iespējams pamainīties un paņemt brīvdienu – mums ir maiņas šoferis un ceturtā (rezerves) mašīna. Taču tāds variants, ka kāda mašīna neizbrauc, nav pieļaujams. Mans tēvs kādreiz strādāja uz piena mašīnas, un mašīnai bija jābrauc vienmēr, jo citādi piens varēja saskābt. Tāpat mums – ja pēkšņi kādai mašīnai vajadzīgs remonts vai kas cits noticis, tad uzreiz visi mobilizējas.

Ziemā dienas režīms ir diezgan saspringts. Faktiski visu laiku ir jābūt uz telefona.

Mums ir pieci ziemas dienesta dežuranti, kas strādā diennakts maiņās. Viņi ir tie, kas ziņo šoferiem, izsauc uz darbu. Šoferiem dežūra faktiski ir nepārtraukta. Mans darbs sākas brīdī, kad dežurants pamodina. Mums sevišķi netiek šķirots, vai tas ir A, A1 vai B uzturēšanas klases ceļš – uz asfaltētajiem ceļiem strādājošos visus ceļ reizē. Lielākie tīrīšanas, kaisīšanas darbi notiek naktī. Ideāli, ja A klases ceļš ir gatavs jau pulksten 6.00 no rīta. Protams, nav iespējams paredzēt, varbūt plkst. 7.00 sākas riktīgs sniegs, tad, protams, darbs turpinās, bet ja sniegs ir snidzis no vakara un pa nakti, tad uz plkst. 6.00 ceļam jau jābūt sakoptam, atbilstoši klasei.

Pēdējā nopietnā ziema bija 2010.gadā, tad mums decembrī bija 29 darba dienas, visu laiku sniegs, sniegs, sniegs. Ir bijuši gadījumi, kad snieg pat 37 stundas no vietas, bet tad arī mainās prasības, melnu ceļu šādos laika apstākļos nav iespējams nodrošināt.

Šoferiem dežūra faktiski ir nepārtraukta. Mans darbs sākas brīdī, kad dežurants pamodina.

Kā ar preventīvo kaisīšanu?

Spilgts piemērs bija šorīt (16.novembrī): mitra šoseja, no rīta +3, +4˚C. Plusi, bet debesis skaidras un redzamas zvaigznes, spīd mēnestiņš – tas nozīmē, ka saullēktā garantēti būs slidens – veidosies “melnais ledus”. Apledojumam nevajag mīnusus, pietiek ar +3 – ja debesis ir skaidras, saullēktā būs ledus. Šorīt mēs kaisījām. Un tad, kad es jau kaisīju pēdējo ceļu, kas bija zemākas kategorijas, tas jau bija slidens. Bauskas šoseju nokaisīju pirmo, un tā apledot nepaspēja. Taču uz lielajām šosejām ir citi apstākļi – liela satiksme, fūres iet, mašīnu riepas ir siltas, un ledus nedabū tā pieķert. Turpretī uz mazā celiņa, piemēram, tā, kas iet uz Ozolaini, satiksme ir maza, sevišķi no rīta, tāpēc ir slidens.

Tāds variants, ka kāda mašīna neizbrauc, nav pieļaujams.

Jūsu mašīna neslīd?

Slīd, protams, tā jau nav ārpus fizikas likumiem. Tā ir pieredzes lieta. Lielās nelaimes ziemā rodas no tādas bišķi nevērības, bišķi steigas, kas mums raksturīga, un bišķi nedomāšanas. Ja rodas mazākās aizdomas – un aizdomīgās situācijās es iesaku visiem – uzmanīgi piebremzējiet, tad būs saprotams, kas notiek zem riteņiem. Ja ir riktīgs sals un skaidras debesis, tad viss ir smuki, asfalts ir sauss. Bet līdzko tas ir melnīgsnējs, iesaku piebremzēt.

Kā zināms, laika apstākļus cilvēks vēl nav iemanījies noregulēt. Kas autovadītājiem ir visbīstamākais? Atkala? Sniega sanesumi?

Sniega sanesumus tu redzi, “melno ledu” – nē, tas arī ir tas bīstamākais.

Kad jūs sākat gatavoties ziemas uzturēšanas sezonai?

Sagatavošanās darbi sākās jau iepriekšējai sezonai beidzoties – tiek ļoti rūpīgi izmazgāta, iztīrīta visa ziemas tehnika. Tad to apstrādā, iekonservē, lai pa vasaru nebojājas. Ja pavasarī esi labi un solīdi pastrādājis, tad rudenī būs mazāk problēmu – kabini klāt, viss štepselējas, viss iet. Rudenī nopietna gatavošanās ziemas sezonai sākas oktobrī – viss aktivizējas, jo  1.novembrī sāk darbu ziemas dienests. Tad sākas kaisītāju kalibrācija, mēs pieāķējam lāpstas, pieliekam kaisītāju un vienkārši izbraucam pa ceļu, lai pārbaudītu navigāciju, izmēģinām kaisītāju. Visiem tad ir lieli brīnumi – viens ar visām lāpstām un kaisītāju saulainā septembra vai oktobra dienā braukā pa ceļu.

Kas jūsu darbā ir visgrūtākais?

Visgrūtākais ir saraustītais ritms. Man raksturīgi gulēt jebkurā laikā un vietā, kad var. Man tā nav problēmu: aizbraucu mājās, paēdu, ieliekos gultā un noguļu 1,5-2 stundas momentā bez problēmām. Šajā darbā vajag baigos nervus. Tas nav fiziski smags darbs, bet tieši psiholoģiski. Ļoti intensīvas snigšanas gadījumos, piemēram, pērn novembrī, tu it kā apzinies savas mašīnas gabarītus, taču tālāk pa savas lāpstas stūri neko neredzi. Burtiski ‒ neko neredzi. Tādos brīžos gadās, ka labais ritenis jau bišķi paķer nomali, tu brauc atpakaļ uz vidu. Tas ir visgrūtākais. Kad nelīdz vairāk ne tālie, ne tuvie uguņi, nekas. Manā praksē bijuši tādi gadījumi, – lai arī zinu ceļu no galvas, katru metru – taču nobraucu malā un apstājos. Nedrīkst braukt, ja neredz, kur braukt.

Pēdējā nopietnā ziema bija 2010.gadā, tad mums decembrī bija 29 darba dienas, visu laiku sniegs, sniegs, sniegs. Ir bijuši gadījumi, kad snieg pat 37 stundas no vietas.

Vai ir gadījies no autovadītājiem pa tiešo saņemt atsauksmes par savu darbu? Kādas tās bijušas? Ko par jūsu darbu saka radi/draugi?

Ir, protams. Satieku radus, draugus, paziņas – katram ir savs viedoklis par šo pasākumu. Mēs jau vienmēr labāk zinām, kā ir pareizāk. Bet ar laika apstākļiem ir kā ar bitēm, sievietēm vai hokejā – situācija nav paredzama. Laika apstākļi ir tik mainīgi, ka ir grūti pateikt – tas bija pareizi, tas ‒ nepareizi. Tāpēc jau ir arī preventīvā kaisīšana, kas citiem liekas – ārprāts, ko viņi dara. Bet to, kas būs pēc 2-3 stundām jau tos kliedzējus vairāk neinteresē.

Kā jūs varat komentēt pārmetumu, ka ziemas uzturētāji pārsvarā kaisa sāli arī uz nenotīrītiem ceļiem, kā rezultātā rodas putra?

Šādu pārmetumu netrūkst. Ziniet, kā ir ar to putru – viss ir atkarīgs no ceļa kategorijas, satiksmes intensitātes. Gadījumos, kad sāk snigt, gaisa temperatūra ir tuvu nullei, sniegs nav irdens, bet mazliet lipīgs, tad ir ļoti bīstams moments. Ja nenoķer brīdi, kad snigšana kļūst ļoti intensīva un nepaber tai apakšā kārtīgu, nopietnu devu sāls, tad fūres sniegu pie asfalta pierullēs tā, ka pēc tam nevarēs tikt galā 2-3 dienas – frēzē kaut ar frēzi nost. Dežurantiem šādos gadījumos ir ļoti jāpiedomā. Mums ir noteiktas normas, ar kurām drīkst darboties: ir saucamā preventīvā norma, normālā norma un kritiskā norma un dežuranti pieņem lēmumu, kuru no normatīviem katrā konkrētā gadījumā kaisām. Ir ļoti svarīgi ar pirmo kaisīšanu dabūt nost maksimāli daudz sniega, lai neveidojas šis piebrauktais sniegs.

Autovadītāji bieži sūdzas, ka neredz ziemas mašīnas uz ceļiem. Kurā diennakts laikā LAU mašīnu uz ceļiem ir visvairāk?

Strādājam no pulksten 3.00 vai 4.00 rītā. Tad arī ir daudz vieglāk strādāt. Tādā agrumā uz Bauskas šosejas varbūt kāda fūre aizbrauc, vieglās mašīnas gandrīz vispār neredz, tāpēc var mierīgi strādāt. Es vispār īsti nesaprotu, jānoņem cepure – kā Rīgā, citās pilsētās pie intensīvas snigšanas dienas laikā strādā. Labāk un ērtāk ir nokaisīt un notīrīt laicīgāk, kad tukšāki ceļi, līdz ar to arī padarītajam darbam ir labāka kvalitāte un satiksmei netraucējam.

Mitra šoseja, no rīta +3, +4˚C. Plusi, bet debesis skaidras un redzamas zvaigznes, spīd mēnestiņš – tas nozīmē, ka saullēktā garantēti būs slidens – veidosies “melnais ledus”.

Vai pats braucat ar automašīnu? Kādi ir Jūsu ieteikumi autovadītājiem par braukšanu ziemas apstākļos?

Pirmkārt – jādomā ar galvu. Otrais – atcerieties, kā viens pirmās formulas pilots bija teicis, ka starp tevi un Dievu ir tikai riepas. Anekdotisks gadījums, varbūt pat no dzīves – vienam vīriņam nepatikšanas, avārija – sasitis mašīnu. Tad nu viņš bija teicis apdrošinātājiem – priekš jauniem zobiem iznāca, ziemas riepām nesanāca. Bet tad var gadīties, ka tie zobi nebūs vajadzīgi. Un trešais – tā ir prakse. Nevar no meitenes vai zēna, kurš tikko nolicis tiesības un kuram vējš galvā, prasīt, lai vienmēr un visur ir prātīgs.

Ko jūs darāt vasarā?

Kraujam šķembas, granti, darām visus uzturēšanas darbus. Mūsu nodaļa agrāk bija CRBP – Bauskas 11.Ceļu rajona būvniecības pārvalde, jeb kā tolaik jokoja: “ceļi riebīgi, brauc prātīgi”. Mēs esam ceļu uzturētāji, uzturēšanas darbi jāveic arī vasarā.