Pagājušajā gadā ceļu satiksmes negadījumos (CSNg) bojāgājušo skaits sarucis par 16%, uz ceļiem gājuši bojā 157 cilvēki. Tomēr CSNg kopējais skaits pieaudzis par 10%, bet CSNg cietušo – par 2%. Uz “Autoceļu Avīzes” jautājumiem par satiksmes drošību atbildēja Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis.

 Kāds no satiksmes drošības viedokļa bijis 2016. gads, salīdzinot ar 2015. gadu? Vai situācija ir mainījusies?

Bojāgājušo skaita ziņā situācija ir uzlabojusies. Ja mēs runājam par ceļu satiksmes negadījumu kopējo skaitu, tad priecāties nevaram – kopējais negadījumu skaits un cietušo skaits ir pieaudzis. Protams, viens no kritērijiem, pēc kuriem tiek vērtēta satiksmes drošība, ir bojāgājušie. Analizējot statistiku, situācija uzlabojusies tieši Rīgā un Rīgas reģionā, kur patlaban ir visvairāk fotoradaru. Arī bojāgājušo samazinājums šajā teritorijā ir gandrīz par 35%. Es domāju, ka fotoradari ir viens no tiem veidiem, kā iedarboties uz satiksmes dalībnieku apziņu. Samazinoties ātrumam, negadījumu sekas nav tik smagas, kādas būtu pie lielāka ātruma. Taču arī kampaņas, kuras rīko Valsts policija, “Ceļu satiksmes drošības direkcija” (CSDD), “Latvijas Valsts ceļi” LVC, gan aktīvais policijas darbs ir nākušas par labu. Līdz ideālam vēl tāls ceļš. Liekam cerības arī uz LVC, kas organizē ceļu būvniecību. Bez drošākas infrastruktūras mēs varam pamazām iet uz pozitīviem signāliem, bet infrastruktūras uzlabošanas jomā vēl ir daudz darāmā.

Nākamie 20 fotoradari šogad tiks izvietoti vairāk ārpus Rīgas reģiona. Patlaban Valsts policijas rīcībā ir arī divi pārvietojamie fotoradari, bet šogad plāno iegādāties vēl vismaz 15.

Cik daudz Latvijā ir netrafareto automašīnu?

Uz doto brīdi ir septiņas netrafarētās policijas automašīnas, taču līdz gada beigām būs 40. Rīgā ‒ visvairāk, bet citos reģionos (ņemot vērā iecirkņu skaitu) būs pa sešām – septiņām mašīnām. Tas ir iedarbīgs instruments, lai cīnītos ar rupjajiem likumpārkāpējiem. Skaidrs, ka uzraudzība būs stingrāka.

Latvijas Valsts ceļi katru dienu apkopo statistiku par vidējiem ātrumiem (no mūsu automašīnu uzskaites iekārtām uz galvenajiem autoceļiem). Pat neskatoties uz apgrūtinātiem braukšanas apstākļiem, vidējais ātrums parasti ir virs atļautā. Kā mainīt autovadītāju domāšanu?

Cilvēki ir pārgalvīgi. Šķiet, ka atsevišķiem cilvēkiem ir apziņa – ja viņam ir mūsdienīga mašīna, kas aprīkota ar dažādām drošības sistēmām, tad tā visu atrisinās viņa vietā. Bet tā tas gluži nav. Ja arī kāds jūtas droši, un var ātrāk pabraukt, tad viņš ar savu braukšanu var izprovocēt kādu citu ‒ tas nobīstas, parauj strauji stūri un nespēj vairāk savu auto savaldīt. Šādi gadījumi, es domāju, ir. Lai cīnītos ar šo pārgalvību, mēs gribam panākt visaptverošu ātruma kontroli valstī.

2017. gada sākums atkal ir diezgan bēdīgs – jau notikušas vairākas īpaši smagas autoavārijas. Kādi ir bijuši to iemesli?

Notiek izmeklēšana, tāpēc no profesionālā un ētiskā viedokļa būtu nepareizi tagad minēt konkrētus iemeslus. Vispārīgi runājot, braukšanas apstākļi, protams, bija ziemai raksturīgi. Divos gadījumos ceļa posmi bija tādi, uz kuriem apledojums mēdz būt biežāk, vienā bija līkums. Skaidrs, ka šādās vietās jābrauc uzmanīgāk. Atsevišķos gadījumos automašīnu tehniskais stāvoklis bija uz robežas. Vienā no gadījumiem viena riepa ir neatbilstoša tehniskajām prasībām. Mēs pēdējos gados par to daudz runājam – riepām jābūt atbilstoša vecuma, ar atbilstošu protektoru dziļumu. Formāli likums ir noteicis 4 mm, bet, ja mēs gribam braukt droši, un nokļūt līdz mājām dzīvi un veseli, tad uz drošības rēķina naudu žēlot nevajadzētu. Runa nav tikai par konkrētā cilvēka drošība, bet arī par viņa ģimeni. Savā ziņā tieši no viņa ir atkarīgs, vai nākotnē būs, kas uztur šo ģimeni. Jebkurā gadījumā noteicošais ir cilvēciskais faktors. Zinot konkrēto situāciju, vajadzētu braukt uzmanīgāk. Cilvēki laikam joprojām paļaujas, ka ar viņu nekad nekas nenotiks.

Vai Valsts policijai ir konkrēts rīcības plāns šim gadam – kādas aktivitātes plānojat?

Kā jau teicu – netrafarētās automašīnas, fotoradari – gan pastāvīgie, gan pārvietojamie. Nedaudz papētīsim pagājušā gada situāciju, kas skar mazaizsargātos satiksmes dalībniekus. Runājot par gājēju pārejām, tāds ātrais secinājums – pērn seši cilvēki gājuši bojā uz gājēju pārejām. Tikai 19% no šīm pārejām, uz kurām notikuši negadījumi, bija papildu izgaismotas. Līdz ar to jāsecina, ka gājēju pārejas diemžēl nav tādā tehniskā izpildījumā, lai būtu pilnībā drošas. Kā jau visos gadījumos, šeit arī ir cilvēciskais faktors – vai nu gājējs nepārliecinās, ka transportlīdzeklis ir viņu pamanījis un ir spējīgs apstāties. Vai autovadītājs, redzot gājēju, kas tuvojas pārejai, nemaz nesamazina ātrumu. Protams, visbīstamākās ir neregulējamās gājēju pārejas. Nereti tās nav apgaismotas, nav papildu luminiscējošās joslas ap ceļazīmi, lai to vēl vairāk izceltu. Arī izgaismotajos posmos melnā ģērbtu cilvēku uz neizgaismotas pārejas nereti var ieraudzīt tikai tad, kad viņš jau uz ceļa. Lai mēs šo kopējo statistiku uzlabotu, gājēju pārejas, kas lielākā daļa ir pašvaldību pārziņā, ir jāsakārto.

Kas attiecas uz tiem gājējiem, kas pārvietojas pa ceļa malu un viņiem nav citur, kur iet – nav ietves, gājēju celiņu – tas ir ilgtermiņa jautājums. Skaidrs, ka, remontējot ceļus, tam ir jāatrod risinājums. Transports un gājējs vienā telpā diemžēl ir risks, un tas statistiku neuzlabos.

Kā Jūs vērtējat Latvijas autovadītāju iemaņas braukšanai ziemā? Vai tās ir pietiekamas?

Ļoti grūti viennozīmīgi atbildēt. Iemaņas ir dažādas.  Ikdienā braucot, var redzēt, ka ir cilvēki, kas jūtas labāk un drošāk, ir tādi, kas baidās braukt. Veidojas tāda kā konfliktsituācija – kāds brauc ļoti lēnu un traucē tiem, kas brauc normāli. Satiksme, īpaši apdzīvotās vietās, kļūst nervozāka. Pēdējos gados parādījušās dažādas akcijas un kampaņas, kas runā par drošu braukšanu ziemas apstākļos un sniedz praktiskus ieteikumus – CSDD, Drošas braukšanas skola, Latvijas Valsts ceļi, 333 trase. Tas ir ļoti vērtīgi. CSDD un Drošas braukšanas skolas apmācības es un mana ģimene esam izmēģinājuši. Būtu labi tādas atkārtot katru gadu, ziemai sākoties. Ja tas būtu pieejamāk, iespējams, ziemā braukt būtu drošāk. Teorētiski izstāstot, uz kuru pusi jāgriež stūri, ja mašīnu samet, nenozīmē, ka tā arī notiks ‒ tas tomēr ir jāizjūt. Te jārunā ne tikai par tehnisko izpildījumu, bet arī attieksmi. Jāmaina autovadītāja psiholoģija un domāšana. Kādam liekas, ka brauc pēc noteikumiem, tāpēc viņam nekas nenotiks, taču diemžēl dzīvē tā nenotiek. Kāds cits kļūdās. Paļauties uz to, ka varu nepiesprādzēties, jo nepārkāpju nevar. Ja kāds cits pārkāps, tad negadījuma rezultātā nepiesprādzētam cilvēkam sekas var būt krietni bēdīgākas.

Igaunijā mums stāstīja par kampaņu “Zero vision”, kas notiek arī citās Eiropas valstīs – kādi soļi jāsper, lai arī pie mums statistika ar katru gadu uzlabotos?

Tas ir programma – maksimums, kas jāsasniedz līdz 2050. gadam. Visa mūsu darbība uz to arī iet.

Tīnūžu ceļam beidzot ir izveidotas ribjoslas, Bauskas šoseja tikusi pie drošības saliņām – aprīkotām ar signālstabiņiem. Tiek pārbūvēti bīstamākie krustojumi, likvidēti kreisie pagriezieni. Kā jūs vērtējat šādus risinājumus?

Tikai pozitīvi. Par ribjoslām – viennozīmīgi pozitīvi! Gribētu, lai to būtu vairāk ‒ ne tikai pa ass līniju, bet arī ceļa malās. Tas ir vajadzīgs, lai autovadītāji neiemigtu un nenobrauktu no ceļa. Runājot par signālstabiņiem – man personīgi tie patīk. Nesen dzirdēju negatīvu viedokli, un domāju – vai tad tiešām ir tik slikti? Man bieži ir nācies braukt uz Lietuvu, un man ar šiem stabiņiem viss ir skaidrs un saprotams – tie stabiņi liek vadītājam būt uzmanīgākam, attiecīgajā ceļa posmā samazināt ātrumu. Tas ir svarīgi, jo šajās vietās, kurās ir iespēja nogriezties pa kreisi, ātrums jāsamazina. Tāpat stabiņi pasargā no apdzīšanas krustojumos, kas arī pie mums bieži notiek – tos ir grūti izmeklēt, jo vienmēr ir strīds, kurš manevru uzsāka pirmais. Man personīgi liekas, ka šis risinājums ir pareizs. Varbūt šādus pilotprojektus vajag likt vairākās vietās, pieradinot autobraucējus.

Mēs Ceļu satiksmes drošības padomē ierosinājām (līdzīgi kā Lietuvā), ka, iebraucot apdzīvotā vietā, ceļa konfigurācija nedaudz mainās, un parādās šie signālstabiņi, lai no 90 km/h samazinātu ātrumu. Atsauces, ka tur krāsies sniegs, kas kūstot veidos apledojumu, manuprāt, ir pārspīlētas – vai lietuviešiem šajās vietās veidojas melnie punkti? Mani šāds negatīvs vērtējums pārsteidz, biju pārliecināts, ka konkrētais risinājums visiem patiks. Tomēr tas ir atsevišķu nespeciālistu vērtējums, nedomāju, ka mums tāpēc būtu jāatsakās no visiem šiem drošības uzlabošanas pasākumiem.